Ar sievu esam kopā jau vairāk nekā septiņus gadus. Tagad audzinām bērnu, un tikai nesen sapratu, cik ļoti mani var nogurdināt viņas nevērība pret sadzīviskām lietām.
Mana sieva jau četrus mēnešus ir bērna kopšanas atvaļinājumā, un es redzu, cik šis laiks ir izaicinošs mums abiem. Godīgi sakot, reizēm domāju — varbūt man pašam vajadzētu palikt mājās ar bērnu, bet viņai ļaut atgriezties darbā.
Agrāk mana sieva bija ļoti mērķtiecīga un enerģiska — vienmēr gatava izmēģināt ko jaunu un tiekties uz labāko. Es to vienmēr novērtēju. Taču pēdējā laikā jūtu, ka viņa ir mainījusies — kļuvusi mierīgāka, mazāk ieinteresēta lietās, kas agrāk viņu aizrāva.
Zinu, ka, ja paliktu mājās ar bērnu, varētu turpināt strādāt attālināti, un tas man neradītu nekādas problēmas. Sievai pēc bērna piedzimšanas darbs ir apstājies pavisam. Es saprastu, ja viņa būtu aizrāvusies ar kādu hobiju vai jaunu lietu, bet šobrīd lielākā daļa viņas laika paiet internetā. Dažkārt man šķiet — viņai ir iespējas darīt daudz, tikai trūkst iedvesmas.
Kad es pastāstīju par savu situāciju paziņām, viņi ieteica dot sievai laiku — lai viņa pierod pie jaunās dzīves un atgūst līdzsvaru. Bet kopš bērna piedzimšanas pagājuši jau vairāk nekā četri mēneši, un, šķiet, nekas nemainās. Es īsti nesaprotu, kas ar viņu notiek — pirms bērna mēs bijām patiesi laimīgi. Man šķiet, ka es precēju pavisam citu cilvēku. Un tomēr ceru, ka viss vēl var mainīties, pirms mūsu attiecības kļūst pavisam svešas.
Es nebaidos atzīt, ka dažkārt prātā ienāk doma par šķiršanos. Taču runa nav par bēgšanu — es vienkārši meklēju veidu, kā saglabāt līdzsvaru un būt labam tēvam savam bērnam. Viņš man ir vissvarīgākais. Es domāju, vai spēšu nodrošināt viņam stabilu vidi un mieru, ja dzīve aizvedīs mūs katru savu ceļu.
Mamma reiz teica, ka es esmu pārāk prasīgs pret sievu. Varbūt viņai ir taisnība, vismaz daļēji. Bet esmu audzis ar pārliecību, ka cilvēkam vienmēr jāturpina darboties — strādāt, mācīties, kustēties uz priekšu. Kad to pārtrauc, rodas tukšums, un šķiet, ka viss sāk ritēt uz leju.
Es nezinu, kā mūsu attiecības izskatīsies rīt vai pēc mēneša, bet man gribas ticēt, ka vēl spēsim viens otru sadzirdēt. Mēs kopā esam daudz piedzīvojuši, un viņa labi zina, kas mani satrauc. Varbūt pēc dzemdībām viņai vienkārši vajag laiku, lai atgūtos un atkal sajustu sevi. Es tikai gribu, lai viņa zina — esmu blakus nevis ar pārmetumiem, bet ar atbalstu. Jo es esmu viņas vīrs, cilvēks, kurš joprojām tic mums.
Tagad es saprotu — ģimene nav tikai par pienākumiem vai sadzīvi. Tā ir arī par klusumu, pacietību un spēju būt blakus, kad otrs cilvēks mainās. Mēs visi nogurstam, kļūstam citādi, meklējam sevi no jauna. Un, iespējams, tieši šajos brīžos vissvarīgākais ir nevis saprast ar prātu, bet sajust ar sirdi.
Es nezinu, kur mūs aizvedīs šis posms, bet esmu nolēmis — mēģināšu vēlreiz. Jo, ja cilvēks tev reiz bija dārgs, viņš ir to vērts arī tad, kad kļūst citāds.
Bet kā tev šķiet — vai attiecībās var atgūt tuvību, kad viens no partneriem mainās?
Vai pacietība tiešām spēj glābt to, kas sāk šķobīties, vai reizēm ir brīdis, kad jāmācās palaist?
