Tātad, ja mēs pārējie pieceļamies agri, tad mums atliek vien sēdēt un klusi elpot, lai viņiem netraucētu.
Es klausījos šajā “sarakstā” un jutu, kā mans sākotnējais entuziasms pamazām pārvēršas ironijā. Vai tiešām tā viņa šo uzskata par normālu un pieņemamu? Klusa māja, kur nedrīkst smieties, nedrīkst citi peldēties, nedrīkst izmantot ūdeni un jāstaigā kā pa olu čaumalām? Vairāk atgādināja nevis atpūtu, bet kādu stingru koloniju ar tikpat stingriem noteikumiem.
Protams, es viņai neko nepārmetu atklāti – saprotu, ka viņa viena audzina Robertu, turklāt viņš ir ļoti īpašs bērns kopš dzimšanas, tomēr nu jau viņam ir 6 gadi un drīz sāksies skola. Kā tad skolā būs? Neviens nevarēs skriet un smieties, jo traucēs Robertam?
Bet tajā pašā laikā manā prātā arvien biežāk ieskanējās viena doma: “Varbūt tomēr viņa nebrauks…” Un es pat pieķēru sevi domājot, ka patiesībā ļoti ceru tieši uz šo variantu. Jo citādi mūsu vasarnīca, kas man vienmēr bijusi brīvības un viegluma vieta, pārvērtīsies par stingru režīmu ar aizliegumu sarakstu pie durvīm.
Galu galā, es noklausījos viņas garo sarakstu un noteikumus, un teicu, ka es aprunāšos ar vīru un bērniem, vai mēs šos noteikumus varam izpildīt un tikai tad došu ziņu, vai viņi var braukt. Pagāja viena diena, un, protams, ka neviens – ne mans vīrs, ne mūsu trīs bērni nepiekrita šim, jo teica, ka tas izklausās, ka nevis viņi brauc ciemos, bet, ka ciemos būsim mēs.
Piezvanīju māsai un šo pateicu, ka diemžēl ciemošanās būs jāatliek, jo neviens no ģimenes nevarēs izpildīt šos noteikumus. “Man ļoti žēl, varbūt citreiz,” – es noteicu un noliku klausuli. Ir pagājuši 5 mēneši un māsa nav ne zvanījusi, ne atbildējusi uz manām ziņām. Skumji. Bet situācija kopumā jau kopš paša sākuma izklausījās ne pārāk laba.
