Kāpēc es izvēlējos padalīties ar šo stāstu? Tāpēc, ka labie darbi spēj iedvesmot. Tie atgādina, ka laipnība un rūpes joprojām ir svarīgas vērtības, un, redzot, kā kāds palīdz citam, arī mēs paši biežāk aizdomājamies – varbūt varu izdarīt kaut ko līdzīgu.
Šādi notikumi ienes pasaulē vairāk siltuma un cerības. Laikā, kad apkārt bieži dzirdamas drūmas ziņas, šie stāsti atgādina par līdzjūtību un cilvēcību, līdzsvarojot negatīvo un stiprinot ticību labajam cilvēkos.
Lasi arī: Zieds šajā dienā nav laba vēsts: laika un dabas zīmes 13. novembrim
Pagājušajā nedēļā mana mamma ieradās pie manis. Viņa atveda lauku labumus — mājās gatavotus, svaigus produktus, lai mēs ar mazulīti varētu ēst pilnvērtīgi.
Pavadījusi pie mums trīs dienas, mamma nolēma doties mājup. Viņai jau ir 70 gadi, es esmu viņas vēlais bērns, un katrs šāds brauciens kļūst viņai par lielu pārbaudījumu. Kad mēs atnācām uz autoostu, es pamanīju, ka viņai palika slikti.
— Meitiņ, man kaut kā slikti, — viņa teica.
— Ejām pārbaudīties pie speciālistiem, paliec pilsētā vēl vienu dienu! — es ierosināju.
— Nē, man jābrauc mājās.
Bija grūti viņu pārliecināt. Tad es nolēmu aprunāties ar maršruta autobusa vadītāju. Piegāju pie viņa un teicu:
— Lūdzu, pievērsiet uzmanību manai mammai, viņai palika slikti.
— Varbūt tomēr nevajadzētu braukt? — viņš apvaicājās.
— Viņa ir ļoti ietiepīga.
— Labi, neuztraucieties, viss būs kārtībā.
Kad autobuss aizbrauca, es nespēju rast sev mieru. Pat mājās negāju — apsēdos parkā. Pēc brīža atskanēja telefona zvans…
— Zvana Didzis, maršruta autobusa vadītājs.
— Kas noticis?
— Nesatraucieties, viss ir kārtībā. Brauciena laikā jūsu mammai palika sliktāk, tāpēc es aizvedu viņu uz klīniku. Tagad nodošu klausuli speciālistam.
Tad klausuli pārņēma speciālists.
Tad es uzzināju visu patiesību un kas patiesībā notika!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
— Jums jābūt pateicīgiem šim šoferim. Vēl nedaudz, un varēja notikt kaut kas slikts. Iedomājieties, viņš novirzījās no maršruta un aizveda jūsu mammu uz klīniku kopā ar visiem pasažieriem.
Mammai gandrīz notika sirsniņas problēmas. Es atstāju bērnu un aizbraucu pie viņas. Par laimi, viss beidzās labi. Tad es nopietni nolēmu: es noteikti atradīšu šo šoferi. Uzzināju viņa vārdu un gaidīju viņu, nopērkot kādu gardumu dāvanā.
— Kāpēc viss tas? — viņš bija pārsteigts.
— Tāpēc, ka tādiem cilvēkiem kā jūs ir jāpateicas!
— Es gribētu tikai vienu: lai kāds tāpat izdarītu arī manai mammai.
Kad es atradu šo šoferi, es viņam pateicos par viņa rūpēm un varonīgo rīcību. Viņš nevēlējās nekādu atzinību, teica, ka vienkārši darījis to, kas viņam likās pareizi. Taču es zināju, ka viņš ir īsts varonis, kurš pārkāpj ikdienas robežas un darīja kaut ko vairāk nekā tikai savu darbu.
Šis stāsts ir atgādinājums par to, cik svarīgi ir rūpēties par citiem, negaidot nekādu atlīdzību. Ikviens no mums var kļūt par varoni kādā mirklī, darot to, kas ir pareizi, un palīdzot tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. Mēs bieži aizmirstam, cik svarīgas ir mazas, bet nozīmīgas rīcības, kas var mainīt kāda cilvēka dzīvi.
Šis šoferis mani ļoti aizkustināja. Tādi cilvēki ir patiesi varoņi, un viņu darbiem jābūt par piemēru visiem.
