Kāpēc es izvēlējos padalīties ar šo stāstu? Tāpēc, ka labie darbi spēj iedvesmot. Tie ir kā mazas gaismas dzirksteles, kas uzliesmo ikdienas pelēkumā un atgādina – laipnība, līdzjūtība un rūpes joprojām ir vērtības, kuras nekad nezaudē nozīmi.
Redzot, kā kāds palīdz citam, arī mēs biežāk aizdomājamies: “Varbūt arī es varu kādam palīdzēt?” Tā rodas ķēdes reakcija — viens sirds darbs iedvesmo nākamo.
Mūsdienās, kad lielākā daļa ziņu šķiet pilnas ar negadījumiem, konfliktu un pesimisma, šādi stāsti līdzsvaro pasauli. Tie piešķir cilvēkiem cerību, silda sirdi un liek noticēt, ka labais joprojām ir starp mums — vienkāršs, nesamākslots un īsts.
Lasi arī: Zieds šajā dienā nav laba vēsts: laika un dabas zīmes 13. novembrim
Pagājušajā nedēļā pie manis ciemos ieradās mamma. Viņa atveda lauku labumus – pašu gatavotus ievārījumus, svaigus dārzeņus, pienu un sieru no kaimiņu saimniecības. Viņai tas ir ieradums – braukt ar groziem pilniem mīlestības un rūpju. Lai gan viņai jau ir 70 gadi, viņa joprojām grib palīdzēt un būt noderīga. Es esmu viņas vēlais bērns, un katru reizi, kad viņa brauc pie mums, man šķiet, ka laiks apstājas uz mirkli — tas ir mūsu mazais svētku brīdis.
Trīs dienas pagāja nemanot — viņa rotaļājās ar mazulīti, stāstīja stāstus no bērnības, smējās, kā tikai mātes māk smieties, kad blakus ir bērni. Bet pienāca brīdis doties mājās. Mamma teica: “Es ilgi nevaru palikt, dārzā vēl jāpastrādā, un kaķis droši vien jau gaida.”
Es gan redzēju, ka viņa ir nogurusi, taču nepateicu neko – mammas parasti nepieņem iebildumus.
Kad atvedām viņu uz autoostu, pamanīju, ka viņas seja kļuvusi bāla. Viņa aizelsās un teica:
— Meitiņ, man kaut kā slikti…
Man cauri izskrēja vēsa trauksmes sajūta.
— Paliec vēl vienu dienu, ejam pie speciālista! — es lūdzu.
Bet viņa tikai pasmaidīja un atbildēja:
— Nē, man jābrauc. Mājas gaida.
Es zināju — viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri nekad nesūdzas un negrib būt “apgrūtinājums”. Tomēr sirdī bija nemiers. Kad autobuss tuvojās, piegāju pie vadītāja — vīra ap četrdesmit, ar klusu, mierīgu balsi.
— Lūdzu, pievērsiet uzmanību manai mammai, viņai palika slikti.
Viņš paskatījās uz viņu un jautāja:
— Varbūt tomēr labāk nebraukt?
Es tikai pasmaidīju:
— Viņa ir ļoti spītīga, jūs viņu nepārliecināsiet.
Kādā ciemā aiz Ludzas dzīvoja viena tantiņa, visi viņu sauca par raganu – pastāstīšu ko viņa darīja
Viņš pamāja un teica:
— Neuztraucieties, es pieskatīšu.
Kad autobuss aizbrauca, mani pārņēma dīvains tukšums. It kā daļa manis būtu palikusi tajā autobusā kopā ar viņu. Es ilgi nevarēju doties mājās, apsēdos parkā un domāju. Vējš purināja koku lapas, un es klusībā cerēju, lai viss būtu labi.
Pēc kāda laika atskanēja telefona zvans.
Uz ekrāna – nepazīstams numurs.
— Zvana Didzis, maršruta autobusa vadītājs, — atskanēja balss.
Sirds sāka sisties ātrāk.
— Kas noticis?
— Nesatraucieties, viss kārtībā, — viņš teica. — Brauciena laikā jūsu mammai palika sliktāk, tāpēc es novirzījos no maršruta un aizvedu viņu uz klīniku. Tagad nodošu klausuli speciālistam.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas tieši notika
