Mūsu senču tautas kalendārā 10. un 11. oktobris bija īpašs laiks, un to sauca par veļu laiku. Tās bija divas īpašas dienas, kad gaisā burtiski viss mainījās.
Latviešu tautas ticējumos šo laiku sauc par veļu laiku – kaut arī tas sākās jau 29. septembrī, savu kulmināciju tas sasniedza 10. un 11. oktobrī. Senlatvieši ticēja, ka šajā laikā dvēseles nolaižas uz zemes, apmeklē savas mājas, radiniekus, pārliecinās par to, kā viņiem klājas šajā zemes dzīvē un paņem tiem atstātos mielastus un piemiņas lietas.
10. un 11. oktobris minēts tautas kalendāros kā diena, kad veļu laiks ir visaktīvākais, tomēr jāatzīmē, ka dažādos novados šis datums varēja atšķirties. Iespējams, ka tas drīzāk simbolizēja rudens vidus brīdi, kad daba dodas “ziemas miegā”, dienas kļūst īsākas un arī robeža starp dzīvo un garu pasauli – kļūst daudz nemanāmāka.
Kas jādara Veļu laikā?
Jārīko tā saucamie veļu mielasti – senie latviešu klāja galdu, aicinot veļus ieturēt maltīti, atstāja ēdienu uz nakti, ko veļi varēja ņemt “līdzi”. Tautas ticējumos lasāms – ja veļus labi uzņēma un gaidīja, viņi sargās un svētīs māju. Bet, ja tos aizmirsa vai aizvainoja – tie var atnest tikai nelaimes.
Tāpat bija jāiededz sveces un uguns, jo uzskatīja, ka liesmas gaisma palīdz dvēselēm atrast pareizo ceļu uz mājām un pēc tam atpakaļ – uz garu pasauli.
Bija jāsakopj pagalms, māja jāuztur kārtībā. Jānopļauj pēdējā zāle, jāsalabo sēta, ja tā salūzusi – simboliski bija jāsagatavo gan pagalms, gan māja sagaidīt “viesus” – veļus.
Lasi vēl: Ļaut vai neļaut sunim gulēt gultā – jautājums, kas nodarbina daudzus: skaidro eksperts
Šajā laikā obligāti bija jāieklausās dabā. Senlatviešu pierakstos ir teikts: “Kad dzirdi vēju gaudojam vai lapas čaukstam, tur runā veļi!”.
Un šajās dienās bija stingri ieteikt palikt mājās. Runāja, ka veļi nāk naktīs, tāpēc labāk palikt iekštelpās, savās mājās un ļaut veļiem pārvietoties pa pagalmiem, sētām – netraucētiem.
Lietas, ko aizliegts darīt šajās dienās
Šajās dienās nedrīkst skaļi dziedāt, trokšņot vai strīdēties. Ticēja, ka šādas darbības aizbaida veļus, padarot tos dusmīgus. Un, galu galā, tas var nelāgi vērsties pret pašiem.
Nedrīkstēja mest ārā ēdienu vai atstāt uz nakti galdu tukšu. Veļiem obligāti bija jāatstāj cienasts. Jo citādi tie atnāca un paņēma mājas svētību sev līdzi.
Nedrīkstēja iet ārā vēl pirms rītausmas un staigāt pa tumsu. Uzskatīja, ka šajā laikā “robežas” starp pasaulēm ir ļoti plānas, un cilvēks savā ceļā var viegli sastapt malduguntiņas.
Ticējumi par veļu dienām
“Veļu laikā jādzīvo klusu, lai veļi dzird, ka viņus piemin.”
“Kas veļus nepiemin, tad veļi dusmīgi sapņos nāk.”
“Kad vējā dzirdi čukstus – tie tavi senči ar tevi runā.”
“Ja veļu laikā suns rej tukšumā, veļi ir redzami tikai viņam.”
