Sabiedrībā joprojām dzīva pārliecība: ja sieviete ir viena, ar viņu noteikti kaut kas nav kārtībā.
Ilgstoši sabiedrībā iesakņojies uzskats – sieviete nav “pilnvērtīga”, ja blakus nav vīrieša. It kā tikai attiecībās ar vīrieti viņa var saņemt visu nepieciešamo: mīlestību, atbalstu, drošību, finansiālu stabilitāti. Ja šāda partnera nav, tiek pieņemts, ka noteikti kaut kā pietrūkst.
Šī attieksme kļūst īpaši izteikta, ja sievietei ir bērns. Tad apkārtējo līdzjūtība un aizspriedumi nereti pāraug kolektīvā vērtējumā. Pietiek tikai paklausīties sarunas pie daudzdzīvokļu māju kāpņutelpu – “Tagad jau bez vīrieša grūti”, “Kas viņai palīdzēs? Viņa taču viena”, “Smejas, bet naktīs droši vien pārdzīvo viena pati”.
Un vēl jo vairāk – šie spriedumi nerodas, vērojot sievietes rīcību vai dzīvesveidu, bet vienīgi pēc tā, vai viņas pasē ir ieraksts par laulību un vai blakus ir vīrietis. Ja tā nav – tad tiek secināts, ka viss ir slikti.
Izšķiršanās reizēm izraisa dažādas reakcijas. Daži apkārtējie var izteikt kritiku vai pārmetumus — piemēram, ka tā ir neveiksme vai ka ir jāsāk meklēt jauns partneris pēc iespējas ātrāk. Tomēr katra cilvēka pieredze ir individuāla, un šādos brīžos svarīgākais ir rast laiku pašatziņai un atjaunošanai, nevis pakļauties apkārtējo gaidām.
Dzīve neatlaidīgi noliedz šos stereotipus.
Sieviete, kuru velti žēloja
Mūsu kāpņu telpā kādu dienu iemācījās dzīvot sieviete ar aptuveni piecus gadus vecu meitenīti. Gaiša, dzīvespriecīga meitene ar mirdzošām, dzirkstošām acīm. Sieviete pati – rūpīga, laipna, ar siltu smaidu sejā. Vienmēr sasveicinās, vienmēr ar īpašu iekšēju mieru. Nesūdzas, lai gan redzams – viss ir viņas plecos: darbs, mājas rūpes, bērna audzināšana. Pārtiku nes pati, no rīta aizved meitu uz bērnudārzu, vakarā pastaigājas ar viņu rotaļu laukumā.
Kaimiņi, kā tas bieži notiek, ātri lika man virsū birkas: “Pamestā”, “Vīrs aizgājis pie citas”, “Kā viņa viena tiek galā?” Daži pat nikni čukstēja: “Lūk, kur esam nonākuši — sievietes pašas dzīvo, bet vīrieši kur?”
Bet, ja paskatījās uzmanīgāk, kļuva skaidrs — viņa nebija nelaimīga. Viņas skatienā nebija skumju, balsī — raizes. Viņa vienkārši dzīvoja. Mierīgi, īsti. Kā būtu atbrīvojusies no lielas nastas.
Vēlāk, privātā sarunā, viņas stāsts kļuva skaidrāks. Viņai bija vīrs — nekļūdīgs un bez atkarībām, taču ne tas cilvēks, uz kuru varētu paļauties. Viņš ieteica viņai pamest iecienīto darbu, skaidrojot, ka „mājās ir daudz darāmā”. Viņš pārcēla viņu dzīvot pie saviem vecākiem un brāļa, kurš bija bez darba un reizēm lietoja grādīgos dzērienus. Visa mājsaimniecības kārtošana — dārzs, dzīvnieku aprūpe, tīrīšana, veļas mazgāšana un ēdiena gatavošana — gulēja uz viņas pleciem, un palīdzība bija ļoti ierobežota. Pēc meitas piedzimšanas vīrs mājās gandrīz vairs neieradās, un vīramāte kļuva prasīgāka un kritiskāka. Viņu attiecības bija bez mīlestības, līdzdalības un cieņas — tikai ārēja izskata uzturēšana: „viss it kā kārtībā”.
Viņa turpināja izturēt, līdz kādu rītu saprata, ka tā vairs nav iespējams. Viņa nevēlējās tādu dzīvi ne sev, ne savam bērnam. Pārsteidzoši bija tas, ka vīramāte neiejaucās situācijā. Viņa teica savam dēlam: „Atlaid. Tu atradīsi kādu citu.” Un viņš piekrita aiziet bez liekām emocijām.
Kā sākās jauna dzīve
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
