“Šodien es nerakstu, lai man kāds palīdzētu vai justu līdzi. Gribu vienkārši pastāstīt savu stāstu — varbūt tas kādam dos spēku. Pat kad šķiet, ka viss sabrūk, vienmēr ir ceļš uz priekšu. Svarīgākais — palikt stipram un neaizmirst, kas tu patiesībā esi.”
Tā sākās ziņa, kas mani nekavējoties ieinteresēja…
Es lasīju tālāk. Ieraksts izrādījās sievietes personīgs stāsts, publicēts forumā. Viņa nelūdza palīdzību un neko nekomentēja — tikai dalījās savā pieredzē un pazuda. Taču tieši šī vienkāršība un atklātība lika par viņas vārdiem domāt vēl ilgi.
Mani sauc Olga, man ir 47 gadi. Līdz nesenam laikam man šķita, ka mana dzīve ir sakārtota: vīrs Ivars ar savu biznesu, pieaudzis dēls, kurš jau dzīvo atsevišķi, mājīga dzīvokļa ikdiena — viss kārtībā. Es, tāpat kā daudzas sievietes, atlika karjeru malā un veltīju sevi ģimenei, kļuvu par drošu aizmuguri vīram. Un man tas pat patika. Līdz vienam vakaram…
Tā bija parasta piektdiena. Es izcepu viņa iecienīto ābolu pīrāgu, uzklāju galdu — viss bija gatavs mierīgam ģimenes vakaram. Ivars atnāca no darba… un jau no pirmajām sekundēm es sapratu — kaut kas nav kārtībā.
Viņš klusējot apsēdās, pat nepaskatījās uz pīrāgu. Un tad teica:
— Olga, mums jāparunā. Es tā vairs nevaru. Es aizeju.
Viss notika tik pēkšņi, ka šķita — pasaule uz brīdi apstājās. Atmiņā uzplaiksnīja mūsu kopīgie gadi — kāzas, dēla bērnība, mani sapņi par karjeru, no kuriem toreiz atteicos pēc viņa lūguma.
“Tu esi gudra, — viņš teica. — Es pelnīšu, tu rūpēsies par ģimeni. Mēs taču komanda.”
Un tagad šī “komanda” beidzās ar vienu teikumu.
— Tev ir cita? — pajautāju, un pat sev šķita, ka balss skan pārāk pazīstami. Viņš necentās izvairīties:
— Jā. Bet lieta nav tikai viņā. Es esmu noguris. Gribu sākt visu no jauna.
“Tā, vienkārši — no jauna,” nodomāju. Viņam tas skanēja viegli. Bet ko tas nozīmē man? No kā lai sāku pēc divdesmit diviem gadiem, kas veltīti viņam, mūsu mājām, mūsu dēlam? Vai tiešām to visu var vienkārši izdzēst kā ar dzēšgumiju?
Viņš pateica, ka var palīdzēt “mazliet finansiāli”. Bet ko tas nozīmē? Kur man dzīvot, no kā sākt, ja viss, kas bija, paliek pagātnē?
Atcerējos, kā vakaros, kad Ivars atgriezās vēlu, es viņa vietā pārskatīju dokumentus. Viņam bija būvniecības uzņēmums — daudz līgumu, tāmes, papīru. Pamazām sāku tajā visā iedziļināties, lai nezaudētu profesionālo tvērienu. Ivars smejoties teica:
— Lūk, mana bezmaksas juridiskā palīdzība.
Viņš pat nenojauta, ka es dokumentus lasu ļoti rūpīgi. Man vienmēr bijusi ieraduma — piefiksēt svarīgāko. Tīri profilaksei. Dažus no interesantākajiem failiem pat nofotografēju un saglabāju atsevišķā, aizsargātā mapē. Vienkārši tāpēc, ka intuīcija čukstēja — kādreiz tas varētu noderēt.
Viņš sēdēja man pretī — mierīgs, pārliecināts, it kā viss jau būtu izlemts. Varbūt gaidīja, ka es sākušu lūgties vai meklēt attaisnojumus. Viņam šķita, ka esmu tā pati klusā sieviete, kas visu pieņems. Tikai viņš nezināja — šoreiz viss būs citādi.
Es klusējot uzklausīju visu, ko viņš gribēja pateikt. Kad viņš apklusa, piegāju pie viņa. Iekšēji manī mutuļoja emocijas, bet ārēji saglabāju mieru. Gadi, kas pavadīti juridiskajā vidē, tomēr iemāca noturību.
— Noguris, Ivar? Gribi sākt no jauna? — es vaicāju mierīgā balsī. Viņš tikai pamāja.
— Saprotu. Būvniecībā viegli nav, īpaši, ja lietas ne vienmēr tiek kārtotas ideāli. Redzi, es taču ne tikai cepu pīrāgus. Es arī skatījos tavus dokumentus.
Viņa seja kļuva nopietna.
— Tu pārprati…
— Nē, nepārpratu, — sacīju. — Man ir kopijas dokumentiem par pēdējiem pieciem gadiem. Es labi zinu, kas tur ir.
Runāju mierīgi, bez paaugstinātas balss. Katrs teikums bija pārdomāts. Es piedāvāju taisnīgu risinājumu: visu sadalīt vienlīdzīgi, arī to, kas iepriekš netika oficiāli atspoguļots. Pretējā gadījumā dokumenti nonāks tur, kur tiem jānonāk. Ivars momentā saprata, par ko ir runa — viņa seja kļuva pelēka, bet acis paplašinājās.
— Nu, Ivar, vai esi gatavs? — pajautāju, skatoties viņam tieši acīs.
**
Tagad man viss ir kārtībā. Mēs visu sadalījām, un es atguvu sevi. Šis stāsts nav par pagātni — tas ir par spēku, kas ir katrā no mums. Mēs esam vairāk nekā tikai kāda līdzgaitnieces vai ēnas. Mūsu zināšanas, pieredze un iekšējais miers ir mūsu patiesais resurss. Nekad neļaujiet nevienam mazināt jūsu vērtību.
