Gadās, ka dzīvo mierīgi, kārto skapi un pēkšņi rokās trāpās kāda lieta – šķiet, nieks vien ir, bet sirds it kā aizķeras. Kļūst skaidrs: šī nav no tām lietām, ko var viegli nodot tālāk, vienkārši tāpat, neatskatoties.
Senajās mājās no šādiem mirkļiem nebaidījās – tajos ieklausījās. Teica tā: “Ja roka neceļas atdot – tātad dvēsele pretojas.” Vecmāmiņas glabāja šīs zināšanas kā sāli uz galda: nepieciešamas, nemanāmas, bet vienmēr par spēka vietu.
Un runa jau nav par skopumu. Dažreiz pat gribas dalīties: no tīras sirds, no vēlmes būt vajadzīgam. Bet kaut kur zem lāpstiņas var iedzelties doma – it kā tiktu atdots nevis vienkārši priekšmets, bet gan paša pārdzīvojumu ēna, prieka un asaru kripatiņas, līdz galam neizrunātas sarunas. It kā lietas nebūtu tikai mēmi sadzīves liecinieki, bet gan mūsu mazās vēstures nesēji.
Sirmgalvji mēdza teikt: “Ne katru ceļu var noiet divatā. Un ne katru lietu – dalīt.”
Tautas gudrība gadsimtiem ilgi ir veidojusi sarakstu ar priekšmetiem, kurus nav vēlams atdot, pat ja gribas palīdzēt vai atbrīvot vietu. It kā tajos mājotu personīgā enerģija: veiksme, dzīves ceļš, ģimenes labklājība. Un, ja to nodod kāda cita rokās – var nejauši kopā ar priekšmetu atdot to, kas pašam vēl ir ļoti nepieciešams.
1. Apavi
Tās nav tikai zoles un auklas – tā ir likteņa ceļa karte. Tajos ir iespiedušies kilometri, kuros pieredzētas cerības, skaļas ziņas. Atdoti apavi ir kā biļete bez atgriešanās. Kopā ar tiem, saskaņā ar ticējumiem, aiziet veiksme, dzīves ceļš un spēja bez šķēršļiem virzīties uz priekšu. Ir stāsti, kuros pēc apavu uzdāvināšanas īpašniekam sākusies dīvaina kavēšanās: darbi nevedās, plāni brūk, it kā būtu atdots balsts zem kājām. Pastāv arī cits uzskats: atdodot apavus cilvēkam ar smagu likteni, var pārņemt viņa soļus – tos, kurus viņš nepaspēja vai nespēja noiet.
2. Galvassegas
Cepures, beretes, lakati – viss, kas pieskāries matiem. Bet mati nav tikai rota. Senatnē par tiem runāja kā par domu krātuvi: “Matos ir prāts un spēks, neaiztiec bez prasīšanas.” Kopā ar galvassegu, kā ticēja senāk, var nodot savu iekšējo skaidrību, pārliecību un runas dāvanu. Pēc šādas dāvanas dažiem it kā zuda koncentrēšanās spējas: domas lēkāja kā putni, bet galvā iestājās tāda kā dūmaka. “Matos mīt ne tikai skaistums, bet arī liktenis.” – sakāmvārds.
4. Ķemmes un matu rotas
Sīkums? Nē. Šīs lietas ir kā antenas uz paša iekšējo pasauli. Tās sevī sakrāuj neredzamo: emocijas, nodzīvotās dienas, cerības. Tika uzskatīts, ka caur ķemmi var “aizņemties” svešu skaistumu vai, tieši otrādi, nodot savas kaites un pat bēdas. Daži šos priekšmetus sargā tāpat kā vēstules no pagātnes – ar piesardzīgu maigumu.
5. Somas un maki
Finansiālā enerģija ir trausls jēdziens. Cilvēki mēdza ievērot: tiklīdz uzdāvina maku (it īpaši tukšu), līdzekļi sāk aizplūst kā tieva strūkliņa. Soma turpretī zina maršrutus, plānus, dokumentus, mazus noslēpumus un ikdienas haosu. Tā ir kā dzīves ritma un ierastās elpas glabātāja. Atbrīvojoties no tās bez pateicības, cilvēks it kā pārrauj pavedienu starp to, kas viņš bija vakar un kas būs rīt.
Lasi vēl: Zirga gads nesīs pasakainu veiksmi 4 zodiaka zīmēm: nosaukti galvenie 2026. gada laimes krekliņi
6. Gultas veļa un matrači
Šeit mīt miegs – cilvēka neaizsargātākais stāvoklis. Sapņi, mīlestība, sarunas bez vārdiem. Nodot ko tādu ir kā atvērt savas guļamistabas durvis nelūgtam viesim. Pastāvēja ticējums, ka atdota gultas veļa var aiznest sev līdzi ģimenes harmoniju. Īpaši, ja tā ir “ģimenes” veļa, kas kopā piedzīvota gadiem ilgi. Sirmas sievietes teica: “Gulta ir kā māja mājā. Ne katram tajā dzīvot.”
7. Spoguļi
Īpašas pasaules priekšmets. Kaut kur starp atspulgu un īstenību. Tika uzskatīts, ka spogulis glabā cilvēka ēnu – to, ko neredz neviens cits, kā vien viņš pats. Iznesot spoguli no mājas, var paņemt līdzi daļu dzīvās atmiņas par sevi, pievilcību, jaunību. “Spoguļi ir portāli. Tajos mīt gan mūsu ēnas, gan mūsu patiesība.” – Karls Jungs
8. Trauki
Trauki ir mājas balss. Tajos ir zupas mīļotajiem, steidzīgas brokastis un klusas vakariņas, kurās viss ir pateikts bez vārdiem. Ar plaisām un robiem trauki kļūst par durtiņām, pa kurām var aizplūst mājīgums un labklājība. Vecās saimnieces teica: ja traukam pienācis laiks – pateicies un atlaid to, nevis pārliec problēmu svešās rokās.
9. Aizkari
Tā ir robeža starp mājām un pasauli. Starp “mēs” un “viņi”. Atdot aizkarus – tas ir it kā ielaist pa logiem svešas acis, sarunas un nepiedzīvotas emocijas. Ir stāsti, kuros pēc šādas dāvanas ģimene sākusi strīdēties, it kā no stūra būtu ienākusi trešā balss – neredzama, bet skaļa.
Ja lietu žēl izmest Šādā brīdī ir svarīgi nesteigties. Var rīkoties pēc senām metodēm:
pateikties balsī;
pārmest krustu vai apsvētīt;
apsiet sarkanu pavedienu;
aiznest uz krustcelēm, atstājot monētu;
dāvināt tikai tam, kurš vēl labu. Vai arī vienkārši ar cieņu atlaist. “Lietas nav tikai atmiņas. Tas ir nodzīvoto gadu čuksts.”
Cilvēks un viņa priekšmeti Skeptiķi teiks: tie ir māņi. Jebkura lieta ir kā punktēta līnija, kas savieno pagātni ar tagadni. Gadās, ka uzvelc svešu blūzi – un garastāvoklis kļūst kā svešs.
Lasi vēl: Kāpēc suns skatās acīs: ko tas nozīmē
It kā uz pāris stundām būtu kļuvis par citu cilvēku. Vai tieši otrādi: sajūti spēka pieplūdumu, it kā kāds būtu padalījies ar labestību. Un tad kļūst skaidrs – lietas elpo. Atceras. Vibrē kopā ar mums.
