Es praktizēju psihoterapiju, bet es nekad neaizskaru homoseksualitātes tēmu, ka pats pacients uz to sāk nevedināt, jo it īpaši vīrieši ir ļoti nedroši par to, ka es varētu viņiem pateikt, ka viņš ir gejs. Jo izrādās, ka būt gejam, ir ļoti slikti, tāpēc vīrieši no tā baidās.
Neviens neizvēlas savu seksuālo orientāciju. Vēl jo mazāk, man ir tādas spējas kādam uzlikt “zīmogu”, ka kāds ir gejs. Tās būtu pārdabiskas un velnišķīgas spējas. Tāpēc, pirmajās reizēs, kad es satiekos ar savu pacientu, tad es neaizskaru šo tēmu, jo a) tam nav nekādas nozīmes un b) tā nav mana darīšana.
Tomēr, lielākā daļa sabiedrības vēl joprojām domā, ka tas ir apzināti izvēlēts dzīves veids. Tāpēc, geji ir grēcinieki un izvirtuļi, kuri tāpēc nav pelnījuši cieņu un pieklājīgu izturēšanos. Pasakiet man, lūdzu, kurš labprātīgi ko tādu “izvēlētos”?
Zinātne ir pierādījusi, ka homoseksualitāte ir saistīta ar X hromosomu, kur ir gēnos un kuru nav iespējams mainīt. Bet aizspriedumi ir vēl joprojām, jo reliģijai un senatnīgiem priekšstatiem ir sava daļa artavas geju nicināšanā. Sabiedrība domā, ka tai ir teikšana pār to, ko katrs dara savā guļamistabā, ka tai ir tiesības kaut ko nepieņemt un pat aizliegt.
Daļa vainas ir jāuzņemas arī medijiem, kur katrā reklāmā ir redzami tikai heteroseksuāli pāri, bet, kad ir nepieciešams piesaistīt vīriešu uzmanību, tad homoseksuālas sievietes tiek izmantotas, kā piesaistes veids. Sabiedrībai trūkst reālistisku piemēru, arī tāpēc sabiedrībai rodas iespaids, ka tā ir “izvēle”, nevis gēni un apkārtējā vide, jo tai arī ir sava daļa ietekmes, kad pusaudzis sāk veidoties par nobriedušāku cilvēku.
Ja homoseksualitāte ir izvēle, tad vai tu vari atbildēt uz jautājumu, kad un kāpēc tu izvēlējies būt heteroseksuāls?
Avots: theguardian.com
