Kādēļ sievietēm patiesībā ir jādāvina saderināšanās gredzeni? (1)

Pētnieki līdz šim spējuši izsekot, ka saderināšanās gredzeni sākotnēji ieviesti 13. gadsimtā Romā, kad kristieši pārņēma mums ierasto tradīciju pēc pāvesta Inocenta III pavēles piemērot obligātu gaidīšanas periodu starp saderināšanos un laulībām. Sākotnēji saderināšanās gredzeni bija vienkāršas dzelzs stīpas, tikai vēlāk tās tika izgatavotas no zelta. Tradīcija nēsāt laulību gredzenu uz kreisās rokas zeltneša nāk no grieķu un romiešu uzskata, ka tā sauktā “mīlestības vēna” (Vena Amoris) tieši caur šo pirkstu plūst līdz pat sirdij.

Briljanti gredzenos tika iestrādāti krietni vēlāk. Austrijas lielhercogs Maksimiliāns bija pirmais vīrietis jauno laiku vēsturē, kurš savai topošajai sievai sagādāja gredzenu ar briljantiem, tas notika 1477. gadā, par spīti tam, mirdzošie akmeņi nekļuva populāri nearistokrātu vidū, līdz 1930. gados uzņēmums De Beers ar dažādiem mārketinga paņēmieniem popularizēja šādus gredzenus.

Pēc izdevuma Atlantic informācijas, De Beers prasmīgi manipulēja ar pieprasījumu un piedāvājumu pēc milzīgu briljantu raktuvju atklāšanas 19. gadsimtā, Dienvidāfrikā. “Tikai pēc nepatiesas informācijas izplatīšanas par briljantu reto vērtīgumu uzņēmumam izdevās pasargāt savu investīciju objektu un uzturēt uzpūstas pārdošanas cenas briljantiem,” papildina Uri Frīdmens. Tādēļ De Beers uzturēja karteli, kas kontrolēja dimantu industriju, kā arī noalgoja Ņujorkas reklāmas aģentūru, kuras uzdevums bija briljanta statusa uzturēšana.

1940. gados reklāmas tekstu sastādītājs no N. W. Ayer aģentūras reklāmas vajadzībām izveidoja pasaulslaveno saukli “Dimanti ir mūžīgi” (Diamonds are forever). Reklāmas kampaņa mudināja potenciālos pircējus uzskatīt briljantus par lielisku mantojumu.