Viss, ko darīju, bija vērsts uz to, lai mans vīrs justos laimīgs. Es vienmēr rūpīgi un nekavējoties izpildīju visas viņa vēlmes, cenšoties būt ideāla sieva.
Taču, neraugoties uz visām manām pūlēm, pēc 13 gadiem kopā viņš nolēma aiziet pie citas, atstājot mani vienu ar mazajiem bērniem.
Pirms desmit gadiem mēs pieņēmām lēmumu apprecēties, un mūsu kopdzīve ritēja brīnišķīgi. Mēs nevarējām iztikt viens bez otra un izveidojām patiesi stipru un mīlošu ģimeni.
Kaimiņi bieži novēroja mūsu laimi un apskauda mūs. Visas manas draudzenes ik pa laikam jautāja, kā mums izdevies tik daudzus gadus būt kopā un nevienu reizi nestrīdēties. Es vienmēr ar smaidu atbildēju, ka mēs ar Andri ļoti mīlam viens otru.
Es vienmēr centos būt ideāla sieva, un tāpēc katrai ēdienreizei gatavoju vairākus dažādus ēdienus. Es cepu garšīgus pīrāgus, vārīju sātīgas zupas un bieži pārsteidzu vīru ar jaunām un interesantām receptēm, kas padarīja mūsu maltītes patiesi īpašas.
Mūsu mājās vienmēr valdīja mājīga atmosfēra. Es rūpīgi kopu māju, regulāri mazgāju veļu un gludināju. Man patiešām patika staigāt pa veikaliem un meklēt skaistas lietas, kas varētu uzlabot dzīvokļa interjeru. Es centos iekārtot mūsu ģimenes ligzdiņu, lai visi tajā varētu justies maksimāli ērti un laimīgi.
Es centos visādi izdabāt savam vīram un nekad neļāvu strīdiem ienākt mūsu attiecībās. Visus lēmumus mūsu ģimenē pieņēma vīrs, kā ģimenes galva, un man ļoti patika šī dinamika. Justies vājākai, bet tajā pašā laikā mīlētai un aizsargātai, bija ļoti komfortabli un nomierinoši.
Nekad nerīkoju scēnas greizsirdības dēļ. Vīrs teica, ka tāda sieva, kā es ir īsts dārgums un viņam esot neticami paveicies. Saprotams, ka dzirdot tādus vārdus, gribējās būt vēl labākai.
Kad pasaulē nāca mūsu bērni, jutos tā, it kā man spārni būtu izauguši. Pilnībā veltīju sevi mātes pienākumiem. Viss mans brīvais laiks tika veltīts bērniem un es biju vislaimīgākā pasaulē. Rūpes par maniem tuviniekiem bija mana dzīves jēga.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā