Es vienmēr ar prieku ķēros klāt visiem mājas darbiem, lai mūsu ģimenē būtu kārtība un siltums, un ar lielu mīlestību audzināju mūsu bērniņus, cenšoties viņiem dot visu nepieciešamo.
Es nekad nesūdzējos par nogurumu un nelūdzu nevienam palīdzību, pat ja bija grūti. Tikai retu reizi mani vecāki paņēma bērnus pie sevis, lai tos pieskatītu. Vīrs saviem draugiem bieži lielījās, ka viņam esot ideāla sieva, un tas man deva motivāciju turpināt censties.
Man pat prātā neienāca doma, ka šī pasaka, kuru bijām izveidojuši kopā, varētu kādreiz beigties, jo viss likās tik stabils un skaists.
Pēc desmit kopā nodzīvotiem gadiem mūsu laulība beidzās ar šķiršanos, jo Andris piekrāpa mani ar savu kolēģi. Vēl dīvaināk bija tas, ka par šo sievieti viņš vienmēr runāja tikai slikti. Es vienmēr domāju, ka viņam viņa vispār nepatīk. Un tad es uzzināju negaidītus jaunumus!
Kādu dienu Andris pēc darba atnāca mājās un atklāja man visu, kas bija noticis. Es nevarēju tam noticēt, turēju cerību, ka tas varētu būt tikai kāds neveikls joks. Taču, diemžēl, viņš bija iemīlējis citu un gribēja no manis šķirties.
Es nesapratu, kas Andris viņā piesaistīja. Biju pārliecināta, ka vīrs novērtē manas rūpes, mājīgumu un mūsu ģimenes dzīvi. Taču viņš aizgāja pie karjeristes, sievietes, kas vispār nedomā ne par vienu citu kā tikai par sevi. Viņai darbs vienmēr bija galvenā prioritāte.
Bet es veltīju sevi ģimenei. Un nu zaudēju dzīves jēgu. Andris bija man viss. Bez viņa es negribēju dzīvot. Es nevēlējos nevienu redzēt, negribēju iziet no mājas. Dienas kļuva pelēkas, mani nekas neiepriecināja. Pārstāju tikties ar draugiem, kopt sevi un galīgi neko neēdu.
Nesapratu, kas ar mani nav tā. Kāpēc viņš aizgāja pie citas, kas viņam pietrūka savā ģimenē? Varbūt es par maz centos? Nesapratu, ko domāt. Bērni redz, ka es esmu emocionāla, bet nekā nevar man palīdzēt. Es nespēju iedomāties savu dzīvi bez šī cilvēka.
