Ne katrs, kurš ienāk mājā ar smaidu, patiešām nāk ar labiem nodomiem. Un ne visi, kas sevi sauc par radiem, aiz sevis atstāj siltumu un gaismu.
Mājas nav tikai sienas un jumts virs galvas. Tā ir mūsu pasaulīte, kurā atklājas tas, kas esam patiesībā. Tur mēs atpūšamies ne tikai fiziski, bet arī iekšēji. Tur nav jāizskaidro, kāpēc tu klusē vai smaidi. Mājas ļauj vienkārši būt — savā tempā, savā mierā, savā sajūtā.
Un, ja kāds ienāk šajā telpā ar savu skatījumu, ar savām gaidām un vēlmi visu vadīt pēc sava prāta, pat ja viņš saka: “Es taču esmu tavējais,” — kādā brīdī nākas uzdot sev jautājumu: kas tev šobrīd svarīgāk — saglabāt to, kas ierasts, vai sargāt to, kas tev dārgs?
Ne katrs, kas nāk ar smaidu, nes līdzi saskaņu. Un ne vienmēr radniecība nozīmē patiesu tuvību. Tāpēc ir labi ieklausīties sevī un ļaut mājām palikt par vietu, kur viss ir pa īstam. Kur vari justies labi. Kur gribas atgriezties.
Tie, kas aiznes jūsu iekšējo mieru
Ir cilvēki, kas runā klusi un pieklājīgi, bet tajā pašā laikā it kā izsūc no jums spēku. Viņi nekad nesauc pēc palīdzības un neizsaka tiešus pārmetumus. Viņi vienkārši pazūd, bet mājās paliek vēsums un tukšums. Kā tādi nemanāmi vērotāji, viņi it kā pārbauda: ar ko dzīvojat, ko esat paveikuši, kāpēc rīkojaties “nepareizi”.
— «Nedomā slikti, es tikai no labas sirds…»
— «Jā, tu esi mājas saimniece, bet es to darītu citādi…»
Varbūt šķiet nekaitīgi, bet pēc viņu vārdiem paliek smalks neērnums sirdī, vēlme novilkt sev apņemšanos un uz brīdi pasargāties no pārslodzes. Šādi cilvēki nebauda kopā būšanu — viņi it kā izlaiž no jums klusumu un spēku. Un dara to tā, ka pat nepamani. Atkal un atkal.
Kā reiz teica Maija Pļisecka: “Pat tuvākajiem cilvēkiem jāievēro distance, lai saglabātu tuvību.”
Tie, kas nāk ne tāpēc, lai parunātu, bet lai kritizētu
Ir viesi, kas ierodas nevis sarunām, bet it kā kā inspektori. Viņu mērķis ir novērtēt: cik tīrs mājās, kā jūs izskatāties, ar ko barojat bērnus.
Un sākas:
— «Paklājs tāds dīvains, agrāk bija omulīgāk»
— «Tu bērnībā biji pavisam citāda, gaišāka»
— «Varētu aiziet pie speciālista, izskats nav īsti labs»
Dažkārt tie ir vistuvākie — mamma, māsa, tante. Bet pēc šādām vizītēm rodas sajūta, ka esi izgājis pārrunu. Bez sliktā, bet katrā teikumā ir salīdzinājums, pārmetums un viegla augstprātība.
Taču māja nav vieta kritikai. Māja ir vieta, kur pieņemt viens otru.
Nav problēma, ja cilvēks ierodas bez dāvanām. Problēma ir tas, ko viņš nes līdzi — sūdzības, neapmierinātību, skumjas un aizdomas.
Viņš apsēžas pie jūsu galda un dalās ar negatīvām domām:
— “Visi vīrieši ir vilšanās”
— “Vecums nes pārmaiņas”
— “Mēs bieži jūtamies nevajadzīgi”
It kā dalītos, bet aiziet vieglāks. Taču jūs paliekat ar smagumu, jo viņš noliek savu nastu, bet jūs to pārņemat.
Ķīniešu gudrība vēsta: «Daži ne tik daudz vēlas, lai viņus kāds uzklausa, cik vienkārši meklē iespēju skaļi paust savas bēdas.»
Tie, kas ir pārliecināti, ka jūsu māja viņiem kaut ko ir parādā
Frāze «Tu man esi parādā» ne vienmēr tiek izteikta skaļi. Bet to var just balss tonī, žestos, uzvedībā.
Ir tuvinieki, kas patiesi uzskata, ka tuvība dod tiesības uz visu — mājvietu, ēdienu, sapratni un pacietību. Un kad pateicība pārvēršas prasībās, kad palīdzība kļūst par pienākumu — ir brīdis pateikt “pietiek”.
Māja nav kopmītne. Un mīlestība nav īres maksa. Tā nav skatuve, kur spēlēt manipulācijas.
Tie, kam grūti rast prieku — arī citos
Ar gadiem kļūst vieglāk sajust: kāds ienāk mājās un atnes līdzi vieglumu, siltumu, dzīvesprieku. Bet ir arī tādi, kas nejauši — vai gluži nemanot — sāk salīdzināt, uzdot jautājumus, kas liek justies neveikli.
— «Jums te kaut kā ļoti mierīgi…»
— «Un ko tu šobrīd dari savā dzīvē?»
— «Oi, es arī reiz gribēju sev šādu krēslu, bet tad sapratu, ka tas manam dzīvoklim ir par dārgu…»
Tā nav īsti saruna. Drīzāk – piezīmes, kas šķiet nevainīgas, bet liek aizdomāties. It kā sīkumi, bet pēc tiem paliek viegla neskaidrība vai sajūta, ka kaut kas nav līdz galam saprasts.
Ja pēc tikšanās ar kādu cilvēku jūs sākat šaubīties par sevi, iespējams, šis cilvēks nav jums piemērots. Pat ja jums ir kopīgs uzvārds.
Mājas — tās ir robežas. Personīgas. Tuvības pilnas. Un ielaist tajās kādu — nozīmē uzticēties. Tā nav vienkārši pieklājība, bet aicinājums ienākt savā pasaulē. Ja pēc šādas vizītes paliek nevis sirdsmiers, bet drīzāk nemiers vai tukšums — tas jau ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā.
Mīlēt var. Piedot arī. Apsveikt svētkos — lūdzu, bez problēmām. Taču ielaist savā mājā — tas nav obligāti.
Dažkārt attiecības ir labāk atstāt ārpus mājas. Tas nav par attālumu, bet par rūpēm par sevi un savu mieru.
Reiz kāda gudra sieviete teica: „Dažkārt tuvību var saglabāt tikai ar attālumu.”
Pat ja esi viens, mājas var būt pilnas — ar gaismu, klusumu, smaržu pēc cepumiem un mieru. Dažreiz klusums ir vērtīgāks par sarunu. Dažreiz vientulība ir labāka nekā tiem, kas iekšēji grauj tavu pasauli.
Mājīgums nav tikai interjers — tas ir drošības un miera sajūta. Ja kāds mājās rada nemieru, viņam tur nav īstā vieta. Pat tad, ja viņš tev līdzīgs vai tu viņu pazīsti ļoti labi.
Jo mājas nav tikai dzīvesvietu kopums. Tā ir jūsu iekšējā pasaule. Un reizēm — jūsu patvērums pret tiem, kas sevi sauc par radiniekiem.
