Vēlos jums dot padomu – nemeklējiet vīriešus laimei. Jūs varētu jautāt, kāpēc es to rakstu…
Varbūt manas domas un mana dzīves pieredze palīdzēs kādam nepieļaut muļķības. Es vienmēr domāju, ka laime pie manis atnāks no ārpuses. Konkrētāk – vīrieša izskatā. Gudra, stipra, gādīga. Tāds, kurš atrisinās visas manas problēmas, izkliedēs šaubas, uzņemsies lēmumu smagumu, piepildīs manas dienas ar jēgu un siltumu.
Divdesmit, trīsdesmit, pat četrdesmit gadu vecumā – es patiesi ticēju, ka atslēga uz manu labklājību ir paslēpta svešā kabatā. “Viņa” žaketes kabatā. Bija laulības. Divas. Pirmā – jauka, bet īslaicīga. Mēs bijām pārāk jauni, lai izturētu savstarpējo gaidu smagumu. Es gaidīju, ka viņš darīs mani laimīgu, viņš gaidīja… kaut ko citu. Lai gan bija jautri.
Otrā – ilga, ārēji veiksmīga. Labs cilvēks, labs tēvs. Pat mazliet žēl, ka viņš nepiepildīja manas muļķīgās bērnības cerības. Manī joprojām dzīvoja šī plaisa. Es pieķēru sevi pie domas: “Ja vien viņš biežāk…”, “Ja vien viņš saprastu…”, “Kāpēc viņš man nedod to sajūtu…?” Es – sieviete, viņš – vīrietis, viss vienādi visiem.
Šķiršanās pēc divdesmit kopdzīves gadiem nebija skaļa, bet klusa noguruma izelpa. It kā būtu devusies pensijā. Tā bija kā atzīšanās atzīšanās: mēs vienkārši nespējām būt viens otram tas brīnumainais eliksīrs.
Un tad, šajā klusumā, tukšajā (lai gan plašajā) dzīvoklī, pār mani nāca nevis vientulība, bet dīvaina, gandrīz atrauta ziņkāre. Ko es, es pati, patiesībā varu izdarīt priekš sevis? Šī doma bija iesēdusies manī. Bija vīrietis no malas – dažreiz tikāmies. Bet dvēselē bija tukšums, un es sapratu vienkāršu lietu.
Sēdēju internetā, klejoju pa vietnēm un blogiem. Tieši tajā brīdī, šķirstot kādu forumu (meklēju atbildes, kā gan citādi), uzdūros frāzei: Domāt, ka kāds cits var padarīt tevi laimīgu vai NE laimīgu – ir vienkārši smieklīgi. “Smieklīgi.” Es pārlasīju to vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Un pēkšņi kaut kas manī klikšķināja. Ne rūgtums. Atbrīvošanās.
Visu dzīvi es biju uzlikusi vīriešiem titānisku uzdevumu – regulēt manu iekšējo klimatu! It kā es būtu bijusi bezpalīdzīgs augs, bet viņi – vienīgie dārznieki, kas spēj mani aplaistīt vai izkaltēt. Cik tas bija… tik nepareizi. Un netaisnīgi. Gan pret viņiem, gan, pirmkārt, pret sevi.
Smieklīgi? Jā. Dziļi smieklīgi. Kaut kāds pieaugšanas punkts notika. No tā brīža sākās cita dzīve. Ne dzīve jauna “laimes avota” meklējumos, bet dzīve, apgūstot prasmi “būt pašai”. Būt vienai – ne kā spriedums, bet kā dots fakts, kā telpa manierēm un izaugsmei: kultūras. Intelektuālai.
Es sāku mācīties. Ne kursos (lai gan arī to vēlāk), bet visvienkāršākajā nozīmē. Mācījos klausīties klusumā – naktīs un mežā. Būt dzīvoklī bez vēlmes to nekavējoties aizpildīt ar telefona zvanu vai televizoru. Mācījos izlemt, ko es vēlos vakariņās, kur man gribas doties brīvdienās, kādu grāmatu man interesē lasīt – bez skatīšanās uz kāda cita viedokli vai gaidām.
Mācījos pamanīt mazas prieka lietas: ideāli uzlietu tēju, saules staru uz parketa, veiksmīgi atrisinātu krustvārdu mīklu. Mācījos tikt galā ar domām nevis zvanot draudzenei (lai gan draudzenes – tā ir liela svētība), bet ar dziļu ieelpu un pārdomām savā dienasgrāmatā. Mācījos pieņemt lēmumus – sākot no mazām sadzīviskām līdz finanšu – un uzņemties par tiem atbildību. Patstāvīgi.
Jā, es jau to mācēju, ne jau par to runa. Vienkārši kaut kā viss mainījās. Izrādījās, ka tas ir grūtāk, nekā domāju. Vecie domāšanas ieradumi – “ja vien kāds…” – lika sevi manīt. Bija vājuma brīži, bailes no šīs jaunās, nepierastās brīvības. Reizēm piesaistīju vīriešus “veselības” nolūkos.
Un tad? Bet katru reizi, kad pieķēru sevi pie šīs domas, atausa tā citāts. “Smieklīgi.” Atvedu vīrieti, viss notiek, un man paliek smieklīgi. Tā pagāja vairāki gadi. Tagad man ir sešdesmit. Es neteikšu, ka vienmēr esmu nevaldāmi laimīga. Dzīve ir dzīve – tajā ir viss kam jābūt.
Lasi vēl: Novērojumi un pārdomas vai tev vajag draugus pēc 65
Vecāki aizgāja… Mazbērni iepriecina. Bet es vairs negaidu, ka bruņinieks uz balta zirga (vai pat vienkārši labs cilvēks līdzās) atvedīs man laimi dāvanu iepakojumā. Mana labklājība, mana iekšējā līdzsvara izjūta – tā ir mana darīšana. Mana atbildība. Mana ikdienas, dažkārt rūpīgā radošā darbošanās pie savas dzīves.
Dzīvot vienai – nenozīmē būt vientuļai. Tas nozīmē būt pilnvērtīgai. Tas nozīmē zināt, ka dzīvības avots ir iekšpusē. Un šī atziņa, iegūta tik vēlu, ir vērtīgāka par jebkādu iluzoru laimi, kuru kādreiz gaidīju no citiem. Tā atnāca, jāatzīst, ar lielu kavēšanos. Bet atnāca. Un tajā ir mana uzvara.
Tāpēc domāt, ka kāds būs Glābējs – tās ir muļķības. Sievietes tam ir vairāk pakļautas, tāpēc arī saku, ka vēlēšanās atrast vai noturēt vīrieti laimei – tās ir muļķības. Pareizi tas ir vai nē – izlemiet paši.
Komentārs no Vīrieša: Personīgi es pie šāda secinājuma nonācu 55 gadu vecumā. Vēlākie notikumi tikai apstiprināja manus secinājumus.
