Tad viņš pieņēma lēmumu: pārdeva visu un pārcēlās 4000 km tālāk — uz Ļeņingradas apgabalu.
— Naudu, kas bija atlikta hipotekai, un skatītāju ziedojumus es ieguldīju zemes gabalā pie Pēterburgas, — stāsta viņš.
Vecā mašīnā ar piekabi Andrejs, viņa sieva un vilku bars devās pretī jaunai dzīvei. Divu hektāru platībā pie Sanktpēterburgas sākās sapņa celtniecība — “Ziemeļu vilku parks”.
Brīvprātīgie no visas valsts brauc palīdzēt. Kāds būvē nožogojumus, kāds ved barību, kāds vienkārši atbalsta ar labu vārdu.
Stāsta brīvprātīgais Sergejs Andrejevs: “Nejauši iepazinos ar Andreju, skatījos viņa kanālu par vilkiem. Man vilki vienmēr patikuši kā brīvi un neatkarīgi dzīvnieki.”
Akelas zvaigžņu dzīve
Šodien kanālam “Black Canadian Wolf” ir vairāk nekā 300 tūkstoši abonentu lielākajā video platformā. Akela ir īsta interneta zvaigzne.
— Par Akelas dzīvi seko līdzi daudzi uz pasaules, — ar lepnumu saka Andrejs. — Cilvēki raksta no dažādām valstīm.
Bet zvaigžņu problēmas Akelam nedraud. Viņš joprojām ir tas pats neatkarīgais dzīvnieks, kas ļauj sevi mīlēt, bet paliek uzticīgs savai dabai.
— Vilks ir nevaldāms dzīvnieks, — brīdina Andrejs. — Lielākā īpašnieku kļūda — audzināt kā suni. Nekādu komandu, saprotam viens otru tikai ar skatienu. Tagad Andrejs nav tikai vilku īpašnieks — viņš ir to aizstāvis un izglītotājs.
— Katru sezonu man raksta cilvēki ar lūgumu pārdot viņiem vilcēnus, — stāsta viņš. — Bet es tos nepārdodu. Uzreiz saku, ka viņiem to nevajag. Bet viņi netic, un pēc pāris mēnešiem raksta un lūdz palīdzēt to pārdot.
Andrejam raksta lai palīdz glābt pamestus vilkus, pieņemt atteiktos. Parkā jau dzīvo 35 dzīvnieki: astoņi tīršķirnes vilki, astoņi hibrīdi, pārējie — volendi un rietumsibīrijas laikas.
Vilka filozofija
— Ko vilks man ir devis? — pārdomā Andrejs, vērojot, kā Akela spēlējas ar Furiju. — Viņš iemācīja man būt īstam. Vilki nemelo, neizliekas. Viņi vai nu pieņem tevi, vai nē. Katru dienu Andrejs ar vilkiem pavada vairākas stundas.
— Bieži ieeju pie viņa. 3–4 reizes, uz stundu vai divām palieku un uzpildu sevi ar šo atmosfēru, — viņš saka. — Sajūti, ka blakus staigā savvaļas zvērs. Sazinies ar viņu. Telepātiski. Ar skatienu. Cilvēki bieži jautā: “Vai nav bail?”
— Ir bail, — godīgi atbild Andrejs. — Bet tā ir dzīve. Īsta, bez izskaistināšanas.
Brālis pēc izvēles
Pagājuši jau 8 gadi kopš tās pirmās tikšanās. Akela no maza vilcēna pārvērties par spēcīgu tēviņu, kura svars tuvojas 60 kg. Andrejs no parasta trenera kļuvis par pazīstamu blogeri un unikāla parka radītāju. Viņu stāsts pierādīja: reizēm bērnības sapņi piepildās. Bet par katru sapni jāmaksā — ar darbu, līdzekļiem un reizēm visu dzīvi.
— Varu teikt — pat ne draugs, bet mans brālis, — saka Andrejs, skatoties, kā Akela guļ sniegā. — Viņš ir mans brālis.
Akela paceļ galvu, raugās uz cilvēku, kurš reiz neapzināti riskēja ar visu bērnības sapņa dēļ. Vilka dzeltenajās acīs — miers un uzticība. Viņš arī ir izvēlējies savu brāli. Un kaut kur mežos, parkā, kas radīts ar mīlestību un neatlaidību, turpinās brīnišķīgais stāsts par cilvēka un vilka draudzību. Stāsts, kas sākās ar maza zēna sapni un pārvērtās par visas dzīves misiju.
Andreja Musijenko un Akelas stāsts nav pasaka par savvaļas zvēra pieradināšanu. Tas ir stāsts par to, kā sapnis, ko balsta neatlaidība un patiesa mīlestība, var izmainīt ne tikai tavu dzīvi, bet arī tūkstošu cilvēku dzīves, kuri noticēja neiespējamajam.
Šodien “Ziemeļu vilku parks” turpina augt, un Akela joprojām ir simbols tam, ka robeža starp savvaļas un mājas pasauli nav tik nepārvarama, kā šķiet. Galvenais — cienīt dzīvnieka dabu un nekad neaizmirst: īsta draudzība balstās uz uzticēšanos, nevis pakļaušanu.
