Bija klusa sestdienas pēcpusdiena, kad mana pasaule apgriezās kājām gaisā. Baudīju klusu nedēļas nogali, saritinājusies dīvānā, lasot grāmatu.
Saules gaisma plūda caur logiem, piepildot mājokli ar siltu mirdzumu. Tikko sāku atslābināties, kad pēkšņi atskanēja durvju zvans.
Es nevienu negaidīju, tāpēc brīdi vilcinājos, mēģinot saprast, kurš varētu būt atnācis.
Atverot durvis, sastingu no izbrīna, acumirklī atpazīstot man priekšā stāvošo vīrieti – Marku, manas labākās draudzenes Olīvijas vīru.
Viņš tur stāvēja, izskatījās saspringts, iebāzis rokas dziļi kabatās.
Marks vienmēr bija draudzīgs un ar viņu bija viegli komunicēt, taču šodien viņa sejas izteiksme bija citāda, it kā pārņemta no dziļām iekšējām emocijām.
– Sveika, Sofij, viņš teica maigākā balsī nekā parasti. – Vai varu ar tevi aprunāties?
– Protams, nāc iekšā, es teicu, pakāpjoties malā, lai Marku ielaistu.
Viņš iegāja viesistabā, joprojām izskatīdamies samulsis, un es aiz viņa aizvēru durvis.
Aicināju viņu apsēsties uz dīvāna, bet viņš uz mirkli sastinga, viņa skatiens šaudījās pa istabu, it kā viņš meklētu īstos vārdus.
Beidzot viņš apsēdās, dziļi ievilka elpu un ierunājās.
– Sofij, viņš iesāka, balsij nedaudz trīcot. Man tev ir kaut kas jāpasaka. Tas nav viegli, bet tev ir tiesības zināt.
Jutu, kā krūtīs pieaug nemiers.
Marks parasti nebija tik nopietns, tāpēc viss, ko viņš grasījās teikt, šķita, ka viņu krietni satrauca.
– Kas par lietu, Mark? es jautāju, cenšoties saglabāt mieru, neskatoties uz satraukumu.
Viņš atkal dziļi ievilka elpu, pirms izdabūja caur lūpām vārdus, kas visu mainīja, – Es esmu tavs tēvs.
Es pamirkšķināju, mēģinot saprast Marka teikto.
– Ko? – tas vairāk līdzinājās čukstam, nevis vārdam, manam prātam izmisīgi cenšoties dzirdēto ievietot kādā loģiskā formā.
– Es zinu, ka tas izklausās neticami, Marks turpināja emociju pilnā balsī. – Bet tā ir taisnība. Es to slēpu gadiem ilgi, bet tev ir pienācis laiks to uzzināt. Es nezināju, kā tev to pateikt, bet es nevaru to ilgāk paturēt sevī.
Es paspēru soli atpakaļ, mana sirds dauzījās.
Marks, Mans tēvs? Tā nevarēja būt patiesība. Marks bija precējies ar Olīviju tik ilgi, cik es atcerējos.
Viņš bija tas, kurš mani aicināja uz kafiju, palīdzēja ar automašīnu, kad tā sabojājās, vienmēr bija blakus, kad vajadzēja drauga plecu.
Kā viņš varēja būt mans tēvs?
– Vai… tu to nopietni? – tikko dzirdami nomurmināju. – Kā tas ir iespējams?
Marka sejā bija jaušama emociju pilna izteiksme un viņš izvairījās no mana skatiena, cenšoties atrast vārdus.
– Tas ir garš stāsts, viņš teica. – Bet es sākšu no sākuma…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
