Tava māte, mana pirmā mīlestība, bija ar tevi stāvoklī, kad bijām kopā. Bet mēs bijām jauni, un apstākļi mūs izšķīra. Es nebiju gatavs kļūt par tēvu, bet tava māte nevēlējās man atklāt, ka ir stāvoklī. Viņa nolēma tevi audzināt viena un nekad tev par mani nestāstīja.
Es sastingu, nespēdama saprast viņa vārdus.
Bija sajūta, ka zem manis dreb zeme tūlīt sāks brukt.
– Vai tu esi mans tēvs? es jautāju, it kā mani vārdi varētu palīdzēt man saprast patiesību.
Viņš lēnām pamāja ar galvu. – Jā. Vēl pirms dažiem gadiem es nezināju, ka tu eksistē.. Tava māte… viņa devās mūžībā, pirms es paspēju tev pateikt patiesību. Un tad es satiku Olīviju un turpināju cerēt, ka kādu dienu tu to uzzināsi pati. Bet es tā arī nespēju piespiest sevi kaut ko pateikt.
Es apsēdos uz krēsla Markam pretī, man reiba galva.
Visus šos gadus es domāju, ka zinu savu ģimeni, savu vēsturi.
Es biju pārliecināta, ka zinu, kas es esmu un no kurienes nāku.
Bet tagad viss izrādījās zem jautājuma zīmes.
Marks bija ne tikai manas labākās draudzenes vīrs – viņš bija mans tēvs.
Ilgu laiku neviens no mums neteica ne vārda.
Es biju pārāk apstulbusi, lai formulētu sakarīgas domas.
Mana galva griezās, mēģinot salikt kopā savas dzīves daļiņas, kuras Marks tikko bija sadragājis.
Es vienmēr domāju, kāpēc es neesmu tāda kā Olīvija, kāpēc starp mums ir tāda attāluma sajūta, kad runa bija par ģimeni.
Tagad viss kļuva skaidrs.
– Kāpēc tu man to neteici iepriekš? – vaicāju trīcošā balsī.- Kāpēc līdz šim gaidīji?
Marks nodūra skatienu, un viņa sejā bija jaušama nožēla.
– Man bija bail, viņš atzina. – Baidījos no tā, kā reaģēsi tu, baidījos no tā, kā reaģēs Olīvija. Negribēju nevienu sāpināt. Bet patiesība ir tāda, ka es skatījos, kā tu audz, un vienmēr jutu, ka kaut kā man pietrūkst. Vienmēr zināju, ka man jābūt tev blakus. Es vienkārši nezināju, kā kompensēt zaudēto laiku.
Jutu, kā pār manu vaigu rit kaut kas mitrs, bet ātri to noslaucīju. Tagad nav emociju īstais laiks. Man vajadzēja atbildes.
Man vajadzēja saprast, ko tas viss nozīmē.
– Bet kāpēc tu apprecēji Olīviju, ja zināji par mani? es jautāju, cenšoties visu saprast.
Marka acis kļuva valgas un viņš nopūtās – Olīvija to nezināja. Tava māte arī no viņas to slēpa. Es domāju, ka es varēšu virzīties uz priekšu, ja veidošu dzīvi kopā ar Olīviju, varēšu labot pagātnes kļūdas. Bet es nekad neaizmirsu par tevi, Sofij. Tu vienmēr biji manā sirdī, pat ja es nevarēju būt blakus.
Manā galvā valdīja sajukums, pārpildot to ar miljoniem jautājumu.
Vai Olīvija uzzinās? Kā viņa izturēsies pret mani, kad sapratīs, ka esmu viņas vīra meita? Ko tas nozīmē mūsu draudzībai? Vai viņa mani ienīdīs? Un kā es varēšu samierināties ar to, ka es tik daudzus gadus dzīvoju melos?
Es piecēlos un sāku nervozi staigāt pa istabu.
– Man ir vajadzīgs laiks – es teicu drebošā balsī. Es nevaru… Es šobrīd nevaru tikt galā ar šo visu.
Marks pamāja ar galvu un arī piecēlās.
– Es saprotu. Došu tev laiku, Sofij. Vienkārši zini, ka esmu šeit, kad būsi gatava runāt.
Kad Marks aizgāja, es jutu, ka man uz krūtīm uzveļas smags akmens.
Es nezināju, kas ir gaidāms un kā tas ietekmēs manas attiecības ar Olīviju.
Taču viens bija skaidrs – mana dzīve nekad vairs nebūs kā iepriekš.
Balts rokas padala bālas, bet zilais izceļ nepilnības: kādu manikīru izvēlēties sievietēm 50+
Man ir uzradies tēvs, par kura eksistenci es nezināju, liekot apšaubīt visu, ko par sevi līdz šim uzskatīju par patiesību.
Bet ko tu domā par šo pārsteidzošo un emocionālo stāstu? Kā tu justos, ja nonāktu līdzīgā situācijā? Priecāsimies, ja paudīsi savu viedokli komentāros! Ja stāsts tev šķita interesants, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos!
