Bet miers ir plāns ledus. Īpaši, ja zem tā, pašā dziļumā, melnojas trīsdesmit gadu sena noslēpums. Noslēpums, par kuru viņa nebija stāstījusi pat pie grēksūdzes
Lietus sita pa vecās vasarnīcas jumtu tā, it kā gribētu izsist cauri pelēkajam šīferim un tikt klāt pie tiem, kas slēpās siltumā. Dzidra, dūnu šallē, ko vīrs Valters bija dāvinājis vēl sudraba kāzās, sēdēja pie loga savā iemīļotajā šūpuļkrēslā
Aiz stikla, caururbjošā rudens melnumā, vējš dzina vājprātā vecu koku, kas skrāpēja ar zariem stiklu kā mājā rēgs. Savos sešdesmit divos gados viņa novērtēja tikai divas lietas: klusumu un vientulību. Tā bija viņas pasaule. Pēc vīra Valtera aiziešanas viņsaulē, kurš viņai atstāja šo kārtīgo divstāvu māju elitārajā ciematā pie Baltijas jūras un ļoti pieklājīgu pensiju, šķita, ka viņa beidzot ir atradusi to mieru, par kuru bija sapņojusi visu mūžu. Viņai vairs nevienam nebija jāizdabā, vairs nebija jāpacieš viņa piektdienu izlēcieni, vairs nebija jāizliekas laimīgai kaimiņu priekšā.
Bet miers ir plāns ledus. Īpaši, ja zem tā, pašā dziļumā, melnojas trīsdesmit gadu sena noslēpums. Noslēpums, par kuru viņa nebija stāstījusi pat pie grēksūdzes. Klaudziens pie durvīm atskanēja negaidīti, pārraujot mājīgo klusumu. Sākumā Dzidra nodomāja, ka tas atkal ir kāds vecas ābeles zars iesitis durvju aplodā. Viņa pat nepagrieza galvu, turpinot vērot lāses uz stikla. Taču klaudziens atkārtojās – uzstājīgs, prasīgs, smags. Cilvēka.
Kas var nākt tādā laikā, turklāt vēl vienpadsmitos vakarā? Kaimiņi jau sen bija aizbraukuši uz pilsētu pārziemot, ciemats stāvēja tukšs un tumšs. Sargs, onkulis Juris, vienīgais dzīvais cilvēks kilometra rādiusā, noteikti jau gulēja piektajā miegā. Dzidra piecēlās, jūtot, ka ceļgali dreb. Vilkdama pa māju čības, viņa piegāja pie masīvajām ieejas durvīm.
— Kas tur? — Dzidras balss nodevīgi nodrebēja, pārtrūkstot augstā, gandrīz bērnišķīgā pīkstienā. — Dzidras kundze? Atveriet, dieva dēļ. Esmu nosalis, mašīna noslāpusi uz šosejas… Man vajadzīga palīdzība.
Balss bija jauna, vīrieša. Nebija nepieklājīga, drīzāk izmisusi. Tajā bija dzirdamas drebēšanas no aukstuma. Dzidra, kura vienmēr sevi rāja par pārmērīgu lētticību, nopūtās. Nevar taču pamest cilvēku tādā vētrā. Viņa lēnām, ar piepūli atbīdīja smago aizbīdni.
Durvis atvērās, ielaižot priekšnamā aukstu lietus viesuli un trūdošu lapu smaržu. Uz sliekšņa stāvēja garš puisis. Pa slapjiem, sirmi brūniem matiem tecēja ūdens strūklas, lētā ādas jaka bija caurcaurēm izmirkusi un satumsa. Viņa džinsi bija nošļakstīti dubļiem līdz ceļiem. Taču ne jau nakts viesa nožēlojamais izskats lika Dzidrai satvert durvju aplodu, lai nenokristu.
Acis. Viņam bija viņas vīra Valtera acis. Tas pats pelēkzaļais, nedaudz vēsais tonis, tā pati piemiegšanas maniere. Un tā pati raksturīgā, tikko manāmā bedrīte zoda galā, kas parādījās, kad Valters bija neapmierināts. Dzidra sajuta, ka tam nevajadzēja notikt. Valters aizgāja pirms pieciem gadiem. Bērnu viņiem nebija… Oficiāli.
— Jūs… jūs pie kā? — viņa nočukstēja tikai ar lūpām.
Puisis pārkāpa slieksni, negaidot uzaicinājumu. Viņš necilvēcīgi atgrūda saimnieci ar plecu, it kā viņam uz to būtu pilnas tiesības. Viņa skatiens, kas vēl tikko bija lūdzošs un nelaimīgs, pēkšņi kļuva ciets, uzmācīgs, vērtējošs. Viņš ar acīm pārskrēja pāri ar rokām darinātajam ozolkoka pakaramo statīvam, dārgajām itāļu tapetēm priekšnamā, apstājās pie zelta gredzena ar rubīnu uz viņas pirksta. Tas nebija lūdzēja, bet gan saimnieka skatiens.
— Esmu pie tevis, mamma, — viņš klusi noteica. — Vai labāk tevi saukt par Dzidras kundzi? Kā tu esi pieradusi tos trīsdesmit gadus, kamēr manis nebija?
Dzidra pakāpās atpakaļ. Ausīs sākās troksnis, kā lidmašīnai paceļoties.
— Tā ir kļūda… Jūs esat sajaucis adresi. Ejiet prom.
— Kļūda? — viņš pasmaidīja, un šajā smaidā nebija nekā laba. Viņš lēnām ielīda jakas iekšējā kabatā. Dzidra sarāvās, gaidot, ka ieraudzīs ko citu, bet viņš izvilka izmirkušu, saburzītu aploksni. — Un tas arī ir kļūda? Dzemdību nams Nr. 4, 1995. gada 15. oktobris. “Atteikums”. Paraksts: Dzidra Smirnova. Iemesls: smags materiālais stāvoklis.
Viņš uzmeta aploksni uz kumodes. Papīrs nokrita kā slapjš traips. Dzidras pasaule, kas bija būvēta uz klusēšanas un mēģinājumiem aizmirst to briesmīgo oktobri, sabruka vienā mirklī. Pagātne, ko viņa bija apslēpusi, bija atgriezusies. Un tā bija izsalkusi. Viņu sauca Kārlis. Vismaz tā viņš stādījās priekšā. Tagad viņš sēdēja viņas virtuvē, pie viņas galda, dzēra viņas tēju no viņas iemīļotās krūzes ar rudzupuķēm. Viņš ēda sviestmaizes ar desu un sieru it kā nedēļu nebūtu redzējis ēdienu. Lieli gabali pazuda viņa mutē cits pēc cita, viņš gandrīz nekošļāja.
Dzidra sēdēja pretī. Viņa nespēja novērst no viņa acis. Mēģināja atrast viņa sejā savas iezīmes. Deguns? Nē, deguns bija Valtera. Bet piere… augstā piere, šķiet, bija viņas. Vai arī tā bija iztēles spēle?
— Kā tu mani atradi? — viņa jautāja, kad pirmais vilnis bija nedaudz norimis, dodot vietu smagnējai, lipīgai vainas sajūtai. Vainai, kas bija dzīvojusi ar viņu visus šos gadus, mostoties naktīs.
— Arhīvi — Kārlis īsi atmeta, nepārtraucot košļāt. — Tagad par naudu var uzzināt visu. Pat to, kuru labāk izvēlējās aizmirst pašu māte. Internets, meklētāju forumi, nedaudz kukuļi vajadzīgajiem cilvēkiem pasu nodaļā. Tu jau īpaši neslēpies, Dzidras kundze.
Katrs viņa vārds bija kā pļauka. Dzidra nolaida galvu, aplūkojot vaskadrānas rakstu. Jā, viņa viņu atstāja. Toreiz, deviņdesmitajos gados, viņi ar Valteru dzīvoja sasmakušā kopmītnē, naudas nebija pat maizei, un Valters… Valters katru dienu… melnās miesās. Ka jau tajos laikos katrs otrais vīrietis. Kad viņa palika stāvoklī, viņš teica, ka izmetīs viņus. Viņa nobijās. Nobijās, ka netiks galā, ka viņi abi pazudīs šajā nabadzībā. Domāja, ka valsts parūpēsies labāk. Domāja, ka skaistam, spēcīgam zēnam būs iespēja nonākt labā ģimenē.
Cik gan viņa bija muļķe.
— Piedod man, — viņa knapi izspieda, jūtot, kā pie rīkles tuvojas kamols. — Es biju jauna… nesapratu ko daru.
— Piedot? — Kārlis ar blīkšķi nolika krūzi. — Vai tu zini, kas tā ir par iestādi deviņdesmitajos, mamma? Vai tu vispār vari iedomāties? Zini, kā mūs apbižoja vecākie puikas par maizes gabalu? Kā mēs čiepām ēdienu tirgos, lai paēstu? Kā audzinātāji pievēra acis uz to, ko ar mums darīja “šefi”? Tu dzīvoji šeit, — viņš ar roku apmeta plašo, mājīgo virtuvi ar puķainiem aizkariem, — siltumā, ar vīru. Bet es katru dienu….
— Es nezināju… Es domāju, tevi kāds paņems… Tev taču bija tikai trīs dienas… — Mani nepaņēma. Es biju “problemātisks”.
Viņš piecēlās un piegāja pie loga, aiz kura plosījās negaiss. Viņa figūrā bija jūtams slēpts nodoms, kaut kāds atsperīgs spēks. Viņš bija kā saspiesta atspere, gatava iztaisnoties un lēkt.
— Labi, — viņš strauji mainīja toni, pagriežoties pret viņu. — Es neatnācu pēc visa šī. Man nav vajadzīgas tava atvainošanās, mamma. Ir par vēlu. Man vajag to, ko tu man esi parādā. Kompensāciju par laimīgo bērnību.
— Ko? — Dzidra iespiedās krēslā, jūtot aukstu baiļu trīsas.
— Pusi mājas. Un naudu. Tev taču ir Valtera kunga uzkrājumi? Esmu noskaidrojis. Tu esi bagāta. Bet es esmu tavs vienīgais mantinieks. Pēc sirdsapziņas likuma, ja ne pēc LR likuma. Tu man esi parādā. Par katru zilumu, par katru tur pavadītu dienu.
Dzidra sajuta, ka bailes nomaina aukstas aizdomas. Tonis mainījās pārāk ātri. No pamestas traģēdijas uz lietišķu šantāžu. It kā viņš būtu pārslēdzis televīzijas kanālu.
— Man nav tādas naudas mājās, — viņa uzmanīgi teica. — Un māja ir noformēta uz mana vārda. Tā ir sarežģīta procedūra…
— Tad pārraksti, — Kārlis pasmaidīja, un šis smaids, atsedzot nelīdzenu, dzeltenīgu zobu rindu, Dzidrai šķita nepatīkams. — Dāvinājuma līgumu noformēsim rīt. Notāru izsauksim uz mājām, es jau noskaidroju, tas ir iespējams. Bet pagaidām es padzīvošu šeit. Tu taču neizmetīsi dēlu vēlreiz? Uz ielas, lietū?
Nakts pagāja bez miega. Kārlis ieņēma viesu istabu otrajā stāvā — to pašu, ko Dzidra reiz sapņos iekārtoja kā bērnistabu, bet kas tā arī palika tukša.
Dzidra gulēja savā guļamistabā pirmajā stāvā, skatīdamās griestos un ieklausīdamās. Māja, kas vienmēr bija viņas cietoksnis, pēkšņi kļuva sveša un nepatīkama. No augšas atskanēja soļi. Kārlis negulēja. Dzidra dzirdēja, kā viņš staigā no stūra uz stūri, kā čīkst grīdas dēļi. Pēc tam atskanēja cits troksnis — skapju atvēršanas skaņa, kumodes atvilktņu čīkstēšana.
Viņš pārmeklēja māju. Klusu, metodiski, profesionāli.
No rīta “dēla” uzvedība krasi mainījās. Viņš nokāpa brokastīs tīri noskuvies (ar Valtera skuvekli), smaržodams pēc viņa paša odekolona. Viņš kļuva mīlīgs, gandrīz gādīgs. Saucot viņu par “māmiņu”, slavēja pankūkas, piedāvāja salabot vējā sagāzušos vārtiņus, aizgāja uz šķūni pēc malkas kamīnam. Šķita, idille. Pazudušais dēls atgriezies un grib labot attiecības.
Bet Dzidra, kas visu mūžu bija strādājusi par galveno grāmatvedi lielā uzņēmumā, bija pieradusi pamanīt detaļas. Atbilstības atskaitēs viņai vienmēr iekrita acīs. Un šeit šīs neatbilstības sāka krāties. Pirmā detaļa: Brokastīs viņš teica, ka viņam ir izteikta nepatika pret kaķiem, un lūdza tos nelaist mājā. Bet, kad pēc stundas verandā ienāca kaimiņu runcis Muris, Kārlis mierīgi paņēma viņu rokās un pabužināja aiz auss. Nebija ne šķaudīšanas, ne nekā.
Otrā detaļa: Viņš pieminēja, ka viņu sauca par “Skābo” dēļ uzvārda Kiseļovs — uzvārda, ko viņam tur deva. Bet, kad viņš vakar garām ejot parādīja pasi (viņš to ātri paslēpa, bet Dzidra paspēja pamanīt), tur bija uzvārds “Vāgners”.
Trešā detaļa: Viņa rokas. Viņš teica, ka strādā būvlaukumā, par palīgstrādnieku. Bet viņa rokas bija pārāk… specifiskas. Uz pirkstu kauliņiem bija vecas, baltas svītras, raksturīgas ne celtniekiem. Bet pirkstu galiņi bija raupji, taču ne no ķieģeļiem, bet it kā… nodiluši?
Bet pats briesmīgākais notika vakarā..
Dzidra gatavoja vakariņas — cepa vistu, cenšoties izdabāt viesim. Kārlis atstāja savu telefonu uz virtuves galda un izgāja uz lieveņa. Ekrāns iedegās no ienākoša ziņojuma. Telefons iepīkstējās. Dzidra zināja, ka lasīt svešus ziņojumus nav labi, bet domas bija stiprākas par audzināšanu. Viņa piegāja pie galda. Liels burts uz spilgta ekrāna pats iekrita acīs:
“Nu ko, vecā uzķērās? Dokumentus atradi? Nevelc gumiju, Artis gaida parādu līdz piektdienai. Citādi tev …”
Dzidra nometa dvieli. Artis? Parāds? “Vecā uzķērās”?
Viņa ātri atvirzījās no galda. Galvā pulsēja viena doma: viņš nav tas, par ko uzdodas. Vai arī ir, bet atnācis ne pēc ģimenes, ne pēc piedošanas. Viņš atnācis, lai segtu savus parādus ar viņas māju. Vakarā, kad Kārlis, labi paēdis, aizgāja dušā, dungojot kādu meldiņu, Dzidra izlēma. Viņa saprata, ka tas ir neprāts, bet cita ceļa nebija.
Viņa pēdām ielavījās priekšnamā, kur karājās viņa jaka un stāvēja nobružāta mugursoma. Ja viņš iznāks tagad…
Viņa atvēra mugursomas rāvējslēdzēju. Iekšpusē smaržoja pēc tabakas un netīras veļas. Paka lētu cigarešu, rezerves zeķes… Un veca, nobružāta kartona mape ar gumijām. Viņa to atvēra. Iekšpusē bija izdrukas. Fotogrāfijas. Daudz fotogrāfiju. Bet ne viņas ģimenes attēli. Sociālo tīklu izdrukās bija dažādas sievietes. Visas līdzīgas viena otrai: vecas, koptas, ar skumjām acīm. Vientuļas.
Zem katras fotogrāfijas — īss, sauss uz datora drukāts dosjē:
“Elīna M., 65 gadi, Auce pilsēta. Dēls aizgāja 1998. gadā. Dzīvo viena, trīs istabu dzīvoklis centrā.”
“Tamāra S., 70 gadi, mazs ciemats. Meita atteicās, aizbrauca uz ārzemēm. Māja, zemes gabals 15 ha.”
Un, visbeidzot, viņas foto. Uzņemts no attāluma, it kā kāds viņu būtu fotografējis uz ielas.
“Dzidra S., 62 gadi, Piejūras ciemats. Atteiktais bērns 1995. gadā (zēns). Viena. Nekustamais īpašums likvīds, uzkrājumi kontos.”
Tas nebija stāsts par brīnumainu ģimenes atrašanu. Tā bija potenciāla datubāze. Dzidra šķirstīja tālāk. Un pēkšņi no mapes izkrita četrkārtīgi salocīta oficiāla lapa ar ģerboņa zīmogu. Viņa to atvēra. Tas bija apliecība…
“Smirnovs Andrejs Valtera dēls. Dzimšanas datums: 15.10.1995. Dzimšanas vieta: Dzemdību nams Nr. 4. X datums: 12.02.2021.Cēlonis: …viss izplūda Dzidra vairs neturpināja lasīt”
Andrejs. Tā viņa viņu nosauca domās, kad parakstīja atteikumu. Andrejs, par godu savam tēvam. Viņas dēls izrādās aizgāja pirms 4 gadiem. Cilvēks, kurš tagad ziepējās viņas dušā, to zināja. Viņš nebija tikai krāpnieks. Viņš bija “maitu putns”, kurš pērk datubāzes. Viņš nāk pie mātēm un spēlē uz viņu vainas sajūtu, izliekas par viņu bērniem, lai…
Nočīkstēja vannas istabas durvis. Ūdens troksnis beidzās. Dzidra sastinga, piespiežot mapi pie krūtīm. Bēgt bija par vēlu. Kājas it kā pieauga pie grīdas.
— Ko tu tur meklē, māmiņ? — Kārļa balss atskanēja pavisam tuvu, tieši pie auss.
Viņa lēnām, it kā sapnī, apgriezās. Viņš stāvēja vannas istabas durvīs. Tagad viņa ieraudzīja to, kas bija slēpts zem džempera un jakas. Viņa rumpis bija klāts ar specifiskiem tetovējumiem. Kupoli, zvaigznes, iezobots vilks.
— Tu… tu neesi mans dēls, — viņa nočukstēja. Balss bija sausa un lūstoša, kā vecs pergaments. — Mans dēls ir…
— Jā, tu pareizi saprati, — viegli, pat jautri piekrita Kārlis. Viņš spēra soli pie viņas un izrāva mapi no viņas rokām. —Mēs ar viņu krustojāmies vienā “mājīgā iestādē”, māmiņ. Viņš daudz pļāpāja par bagātu māmiņu, kas dzīvo vasarnīcā, kamēr viņš pūst. Sapņoja tevi atrast. Nepaspēja. Paldies viņam par norādi. Lai viņam viegli.
Viņš aizmeta mapi stūrī. Viņa seja mainījās. Mīlošā dēla maska nokrita pavisam.
— Zini, kas ir ironiski, Dzidras kundze? — viņš runāja klusi, pielīdzinošā balsī, tuvojoties viņai. — Ja tu viņu nebūtu atstājusi, viņš varbūt būtu izaudzis par normālu vīrieti. Būtu kļuvis par speciālistu vai inženieri. Bet tā… tu viņu norakstīji pirms trīsdesmit gadiem. Tu. Un tagad ir pienācis laiks maksāt rēķinus. Pārraksti māju. Tūlīt.
Tajā brīdī Dzidrā kaut kas salūza. Bet ne tā, kā Kārlis cerēja. Bailes, kas viņu visu šo laiku bija važojušas, pēkšņi pazuda. Iztvaikoja. Tās vietā nāca auksts, balts, aprēķinošs niknums sievietei, kas iedzīta stūrī, kurai vairs nav ko zaudēt. Viņam bija taisnība — viņa bija vainīga. Viņa nesa šo krustu trīsdesmit gadus. Bet šim nav tiesību viņu tiesāt. Un viņš nedabūs viņas māju. Māju, ko Valters būvēja ar savām rokām.
— Labi, — klusi teica Dzidra, nolaižot acis, attēlojot padevību. — Es parakstīšu. Visu parakstīšu.
— Nu, malacīte. Kur ir papīri?
— Papīri par māju un nauda ir seifā, — viņa nočukstēja. — Pagrabā. Vīrs tur ierīkoja slēptuvi. Tur ir daudz skaidras naudas.
— Pagrabā? — Kārļa acis alkatīgi iemirdzējās. — Ved. Un bez muļķībām. Es tevi vēroju.
Viņi piegāja pie nepamanāmām durvīm zem kāpnēm. Dzidra tās atvēra. Sejā iepūta mitrums, kartupeļi un zemes smarža. Stāvas koka kāpnes veda tumsā. — Gaismas tur nav, spuldzīte izdegusi, — teica Dzidra.
— Man ir lukturītis, — Kārlis izņēma telefonu, ieslēdza zibspuldzi. — Ej pirmā. — Man ir slimas kājas, es eju lēni… Tu ej, paspīdini. Seifs ir tur, tūlīt aiz plaukta ar burkām.
Alkatība ir slikts padomdevējs. Kārlis, paredzot vieglu guvumu, zaudēja modrību. Viņš pirmais uzkāpa uz kāpnēm, spīdinot ar telefonu pagraba dziļumā. — Kur? Es neredzu…
Dzidra zināja katru sava nama centimetru. Pa labi no ieejas pagrabā, uz spēcīga kalta āķa, karājās smaga, sena čuguna panna. Milzīga, melna, svēra ap trim kilogramiem. Dzidra to izmantoja kā slogu, kad skābēja kāpostus mucā.
Tajā brīdī, kad Kārlis noliecās, ieskatoties tumsā, Dzidra noņēma pannu no āķa. Viņa to aizmeta uz pagraba tālāko stūri un kamēr viņš vēroja kas tu notiek, Dzidra aizvēra durvis un uzlika veco, milzīgo metāla atslēgu. Lai arī aizslēgt uzreiz neizdevās, jo bija uztraukums, bet pietika vien ar to, ka viņa iekāra atlēju āķī un durvis vairs nevarēja atvērt. Kamēr vīrietis noskrēja leja pa kāpnēm, lai paņemtu ko smagāku, Dzidra līdz galam aizslēdza durvis ar atslēgu.
Dzidra negaidīja, kamēr viņš atradīs kā tikt laukā. Viņa aizcirta smagās ozolkoka pagraba durvis. Paraustīja masīvo dzelzs aizbīdni, ko Valters reiz bija pievārijis “uz mūžu”, kodolkara gadījumam. Metāla klaboņa atskanēja kā labākā mūzika. Pēc sekundes no aiz durvīm atskanēja kauciens. Pēc tam viņš sitās pret durvīm.
— Atver!
Dzidra piespiedās durvīm ar muguru, noslīdēja gar tām uz grīdas. Viņa sēdēja priekšnama grīdā, apkampusi ceļus, un klausījās. Pēc tam, kad elpa nedaudz izlīdzinājās, viņa izvilka savu veco pogu telefonu. Piezvanīja.
— Brauciet. Ciemats “Priežu sils”, Meža iela, māja 5. Man pagrabā ir …es viņu noķēru.
Pagāja mēnesis. Sniegs pārklāja ciematu ar baltu, pūkainu segu, noslēpjot vēlā rudens netīrumus un pelēcību. Dzidra stāvēja pilsētas kapos, pie svaigas kopiņas. Pieminekļa vēl nebija, tikai koka krusts un plāksnīte.
Viņa atrada, kur bija īstais Andreju — bez nosaukuma, bez piederīgo sektorā, par valsts līdzekļiem. Viņa iztērēja gandrīz visus uzkrājumus, izgāja septiņus birokrātiskās apļus. Tagad viņas dēls gulēja šeit, blakus tēvam, Valteram, ģimenes iežogojumā.
Viņa uzzināja visu patiesību. Inspektors, jauns un līdzjūtīgs puisis, viņai visu izstāstīja. Kārlis Vāgners, ar iesauku “Mākslinieks”, tiešām bija kopā ar viņas dēlu. Andrejs bieži stāstīja biedriem par savu māti. Vāgners atcerējās. Un nolēma izmantot. Viņa telefonā atrada datus vēl par desmit tādām pašām lietām visā apgabalā.
Dzidra uzlika uz kopiņas sarkano neļķu pušķi.
— Piedod man, — viņa nočukstēja vējā, kas plivināja viņas sirmos matus. — Esmu vainīga tavā priekšā. Es nevarēju tev būt māte toreiz. Bet tagad… tagad es tevi nepametīšu. Tu esi mājās.
Viņa pastāvēja vēl brīdi, skatoties uz fotogrāfiju — viņa atrada vienīgo Andreja attēlu viņa personas lietā. Dzidra pagriezās un devās uz izeju, atbalstīdamās uz spieķa. Viņa gāja lēni, bet pārliecinoši.
Vientulība lielā tukšā mājā viņu vairs nebaidīja. Tagad viņai bija darbs. Vakar viņa aiznesa pieteikumu uz to pašu namu. Viņa pierakstījās brīvprātīgajos. Palīdzēs ar stundām, adīs zeķes, vienkārši runās ar tādiem pašiem, kāds bija viņas Andrejs. Izpirkšana nav vārdi, bet ir rīcība. Un Dzidra bija gatava rīkoties. Dzīve, kā izrādījās, sešdesmit divos gados nebeidzas. Dažreiz tā tikai sākas — ar svešinieku pagrabā un atsauci puz pagātni.
