Dzidra gatavoja vakariņas — cepa vistu, cenšoties izdabāt viesim. Kārlis atstāja savu telefonu uz virtuves galda un izgāja uz lieveņa. Ekrāns iedegās no ienākoša ziņojuma. Telefons iepīkstējās. Dzidra zināja, ka lasīt svešus ziņojumus nav labi, bet domas bija stiprākas par audzināšanu. Viņa piegāja pie galda. Liels burts uz spilgta ekrāna pats iekrita acīs:
“Nu ko, vecā uzķērās? Dokumentus atradi? Nevelc gumiju, Artis gaida parādu līdz piektdienai. Citādi tev …”
Dzidra nometa dvieli. Artis? Parāds? “Vecā uzķērās”?
Viņa ātri atvirzījās no galda. Galvā pulsēja viena doma: viņš nav tas, par ko uzdodas. Vai arī ir, bet atnācis ne pēc ģimenes, ne pēc piedošanas. Viņš atnācis, lai segtu savus parādus ar viņas māju. Vakarā, kad Kārlis, labi paēdis, aizgāja dušā, dungojot kādu meldiņu, Dzidra izlēma. Viņa saprata, ka tas ir neprāts, bet cita ceļa nebija.
Viņa pēdām ielavījās priekšnamā, kur karājās viņa jaka un stāvēja nobružāta mugursoma. Ja viņš iznāks tagad…
Viņa atvēra mugursomas rāvējslēdzēju. Iekšpusē smaržoja pēc tabakas un netīras veļas. Paka lētu cigarešu, rezerves zeķes… Un veca, nobružāta kartona mape ar gumijām. Viņa to atvēra. Iekšpusē bija izdrukas. Fotogrāfijas. Daudz fotogrāfiju. Bet ne viņas ģimenes attēli. Sociālo tīklu izdrukās bija dažādas sievietes. Visas līdzīgas viena otrai: vecas, koptas, ar skumjām acīm. Vientuļas.
Zem katras fotogrāfijas — īss, sauss uz datora drukāts dosjē:
“Elīna M., 65 gadi, Auce pilsēta. Dēls aizgāja 1998. gadā. Dzīvo viena, trīs istabu dzīvoklis centrā.”
“Tamāra S., 70 gadi, mazs ciemats. Meita atteicās, aizbrauca uz ārzemēm. Māja, zemes gabals 15 ha.”
Un, visbeidzot, viņas foto. Uzņemts no attāluma, it kā kāds viņu būtu fotografējis uz ielas.
“Dzidra S., 62 gadi, Piejūras ciemats. Atteiktais bērns 1995. gadā (zēns). Viena. Nekustamais īpašums likvīds, uzkrājumi kontos.”
Tas nebija stāsts par brīnumainu ģimenes atrašanu. Tā bija potenciāla datubāze. Dzidra šķirstīja tālāk. Un pēkšņi no mapes izkrita četrkārtīgi salocīta oficiāla lapa ar ģerboņa zīmogu. Viņa to atvēra. Tas bija apliecība…
“Smirnovs Andrejs Valtera dēls. Dzimšanas datums: 15.10.1995. Dzimšanas vieta: Dzemdību nams Nr. 4. X datums: 12.02.2021.Cēlonis: …viss izplūda Dzidra vairs neturpināja lasīt”
Andrejs. Tā viņa viņu nosauca domās, kad parakstīja atteikumu. Andrejs, par godu savam tēvam. Viņas dēls izrādās aizgāja pirms 4 gadiem. Cilvēks, kurš tagad ziepējās viņas dušā, to zināja. Viņš nebija tikai krāpnieks. Viņš bija “maitu putns”, kurš pērk datubāzes. Viņš nāk pie mātēm un spēlē uz viņu vainas sajūtu, izliekas par viņu bērniem, lai…
Nočīkstēja vannas istabas durvis. Ūdens troksnis beidzās. Dzidra sastinga, piespiežot mapi pie krūtīm. Bēgt bija par vēlu. Kājas it kā pieauga pie grīdas.
— Ko tu tur meklē, māmiņ? — Kārļa balss atskanēja pavisam tuvu, tieši pie auss.
Viņa lēnām, it kā sapnī, apgriezās. Viņš stāvēja vannas istabas durvīs. Tagad viņa ieraudzīja to, kas bija slēpts zem džempera un jakas. Viņa rumpis bija klāts ar specifiskiem tetovējumiem. Kupoli, zvaigznes, iezobots vilks.
— Tu… tu neesi mans dēls, — viņa nočukstēja. Balss bija sausa un lūstoša, kā vecs pergaments. — Mans dēls ir…
— Jā, tu pareizi saprati, — viegli, pat jautri piekrita Kārlis. Viņš spēra soli pie viņas un izrāva mapi no viņas rokām. —Mēs ar viņu krustojāmies vienā “mājīgā iestādē”, māmiņ. Viņš daudz pļāpāja par bagātu māmiņu, kas dzīvo vasarnīcā, kamēr viņš pūst. Sapņoja tevi atrast. Nepaspēja. Paldies viņam par norādi. Lai viņam viegli.
Viņš aizmeta mapi stūrī. Viņa seja mainījās. Mīlošā dēla maska nokrita pavisam.
— Zini, kas ir ironiski, Dzidras kundze? — viņš runāja klusi, pielīdzinošā balsī, tuvojoties viņai. — Ja tu viņu nebūtu atstājusi, viņš varbūt būtu izaudzis par normālu vīrieti. Būtu kļuvis par speciālistu vai inženieri. Bet tā… tu viņu norakstīji pirms trīsdesmit gadiem. Tu. Un tagad ir pienācis laiks maksāt rēķinus. Pārraksti māju. Tūlīt.
Tajā brīdī Dzidrā kaut kas salūza. Bet ne tā, kā Kārlis cerēja. Bailes, kas viņu visu šo laiku bija važojušas, pēkšņi pazuda. Iztvaikoja. Tās vietā nāca auksts, balts, aprēķinošs niknums sievietei, kas iedzīta stūrī, kurai vairs nav ko zaudēt. Viņam bija taisnība — viņa bija vainīga. Viņa nesa šo krustu trīsdesmit gadus. Bet šim nav tiesību viņu tiesāt. Un viņš nedabūs viņas māju. Māju, ko Valters būvēja ar savām rokām.
— Labi, — klusi teica Dzidra, nolaižot acis, attēlojot padevību. — Es parakstīšu. Visu parakstīšu.
— Nu, malacīte. Kur ir papīri?
— Papīri par māju un nauda ir seifā, — viņa nočukstēja. — Pagrabā. Vīrs tur ierīkoja slēptuvi. Tur ir daudz skaidras naudas.
— Pagrabā? — Kārļa acis alkatīgi iemirdzējās. — Ved. Un bez muļķībām. Es tevi vēroju.
Viņi piegāja pie nepamanāmām durvīm zem kāpnēm. Dzidra tās atvēra. Sejā iepūta mitrums, kartupeļi un zemes smarža. Stāvas koka kāpnes veda tumsā. — Gaismas tur nav, spuldzīte izdegusi, — teica Dzidra.
— Man ir lukturītis, — Kārlis izņēma telefonu, ieslēdza zibspuldzi. — Ej pirmā. — Man ir slimas kājas, es eju lēni… Tu ej, paspīdini. Seifs ir tur, tūlīt aiz plaukta ar burkām.
Alkatība ir slikts padomdevējs. Kārlis, paredzot vieglu guvumu, zaudēja modrību. Viņš pirmais uzkāpa uz kāpnēm, spīdinot ar telefonu pagraba dziļumā. — Kur? Es neredzu…
Dzidra zināja katru sava nama centimetru. Pa labi no ieejas pagrabā, uz spēcīga kalta āķa, karājās smaga, sena čuguna panna. Milzīga, melna, svēra ap trim kilogramiem. Dzidra to izmantoja kā slogu, kad skābēja kāpostus mucā.
Tajā brīdī, kad Kārlis noliecās, ieskatoties tumsā, Dzidra noņēma pannu no āķa. Viņa to aizmeta uz pagraba tālāko stūri un kamēr viņš vēroja kas tu notiek, Dzidra aizvēra durvis un uzlika veco, milzīgo metāla atslēgu. Lai arī aizslēgt uzreiz neizdevās, jo bija uztraukums, bet pietika vien ar to, ka viņa iekāra atlēju āķī un durvis vairs nevarēja atvērt. Kamēr vīrietis noskrēja leja pa kāpnēm, lai paņemtu ko smagāku, Dzidra līdz galam aizslēdza durvis ar atslēgu.
Dzidra negaidīja, kamēr viņš atradīs kā tikt laukā. Viņa aizcirta smagās ozolkoka pagraba durvis. Paraustīja masīvo dzelzs aizbīdni, ko Valters reiz bija pievārijis “uz mūžu”, kodolkara gadījumam. Metāla klaboņa atskanēja kā labākā mūzika. Pēc sekundes no aiz durvīm atskanēja kauciens. Pēc tam viņš sitās pret durvīm.
— Atver!
Dzidra piespiedās durvīm ar muguru, noslīdēja gar tām uz grīdas. Viņa sēdēja priekšnama grīdā, apkampusi ceļus, un klausījās. Pēc tam, kad elpa nedaudz izlīdzinājās, viņa izvilka savu veco pogu telefonu. Piezvanīja.
— Brauciet. Ciemats “Priežu sils”, Meža iela, māja 5. Man pagrabā ir …es viņu noķēru.
Pagāja mēnesis. Sniegs pārklāja ciematu ar baltu, pūkainu segu, noslēpjot vēlā rudens netīrumus un pelēcību. Dzidra stāvēja pilsētas kapos, pie svaigas kopiņas. Pieminekļa vēl nebija, tikai koka krusts un plāksnīte.
Viņa atrada, kur bija īstais Andreju — bez nosaukuma, bez piederīgo sektorā, par valsts līdzekļiem. Viņa iztērēja gandrīz visus uzkrājumus, izgāja septiņus birokrātiskās apļus. Tagad viņas dēls gulēja šeit, blakus tēvam, Valteram, ģimenes iežogojumā.
Viņa uzzināja visu patiesību. Inspektors, jauns un līdzjūtīgs puisis, viņai visu izstāstīja. Kārlis Vāgners, ar iesauku “Mākslinieks”, tiešām bija kopā ar viņas dēlu. Andrejs bieži stāstīja biedriem par savu māti. Vāgners atcerējās. Un nolēma izmantot. Viņa telefonā atrada datus vēl par desmit tādām pašām lietām visā apgabalā.
Dzidra uzlika uz kopiņas sarkano neļķu pušķi.
— Piedod man, — viņa nočukstēja vējā, kas plivināja viņas sirmos matus. — Esmu vainīga tavā priekšā. Es nevarēju tev būt māte toreiz. Bet tagad… tagad es tevi nepametīšu. Tu esi mājās.
Viņa pastāvēja vēl brīdi, skatoties uz fotogrāfiju — viņa atrada vienīgo Andreja attēlu viņa personas lietā. Dzidra pagriezās un devās uz izeju, atbalstīdamās uz spieķa. Viņa gāja lēni, bet pārliecinoši.
Vientulība lielā tukšā mājā viņu vairs nebaidīja. Tagad viņai bija darbs. Vakar viņa aiznesa pieteikumu uz to pašu namu. Viņa pierakstījās brīvprātīgajos. Palīdzēs ar stundām, adīs zeķes, vienkārši runās ar tādiem pašiem, kāds bija viņas Andrejs. Izpirkšana nav vārdi, bet ir rīcība. Un Dzidra bija gatava rīkoties. Dzīve, kā izrādījās, sešdesmit divos gados nebeidzas. Dažreiz tā tikai sākas — ar svešinieku pagrabā un atsauci puz pagātni.
