Mazliet skarbi, bet ļoti precīzi – šī frāze vislabāk raksturo personīgo robežu trauslumu. Mājas – tā nav tikai platība un mēbeles, kas tajā izkārtotas.
Tā ir personīgā vieta, kur cilvēks atgriežas, lai atvilktu elpu, paslēptos no pilsētas trokšņa un beidzot pabūtu klusumā. Ielaižot kādu pāri savas mājas slieksnim, cilvēks it kā paver durvis savā iekšējā pasaulē, cerot, ka viesis ienāks ar cieņu, novērtēs mājas mieru un noteikti neplēsīs nost aizkarus, meklējot “svaigu gaisu”.
Kad labestība pārvēršas neredzamās lamatās
Šo patiesību lieliski ilustrē kādas dzīvokļa saimnieces stāsts. Neliels, bet mājīgs dzīvoklis bija piepildīts ar atmiņām: plaukts no krāmu tirgus, krēsls, kurā varēja iegrimt ar grāmatu uz veselu vakaru, puķe podā, kas pārdzīvojusi trīs pārcelšanās. Tā nebija tikai dzīvesvieta – tā bija viņas iekšējās pasaules atspulgs, viņas klusa laime.
Līdz kādu dienu atskanēja zvans no māsīcas. Balss klausulē skanēja nogurusi un izmisusi – grūts periods, problēmas darbā, nav kur dzīvot. Un tad ieslēdzās tas liktenīgais “mēs taču esam ģimene”. Saimniece ne mirkli nevilcinājās: “Protams, brauc.”
Pirmās dienas atgādināja sirsnīgu komēdiju: kopīgas vakariņas, garas sarunas virtuvē līdz pusnaktij, sajūta, ka kopā tiešām ir vieglāk. Bet nedēļas pārvērtās mēnešos, un sākotnējais siltums sāka izgaist kā tvaiks no uz plīts aizmirstas tējkannas – it kā vēl silts, bet vairs nav tā īstā siltuma, kas reiz piepildīja māju.
Ciematā suns ieraudzīja kādu kaimiņu pamestajā mājā, kādu kas pastāvīgi biedēja vectēvu Valdi
Klusā teritorijas pārņemšana: no krūzītes izlietnē līdz pazūdošiem produktiem
Es atgriezos no darba un atradu savu vīru ar kaimiņieni – bet viņi nebija tie, kas smējās pēdējie
Sākumā tās bija sīkas lietas. Viena vienīga krūzīte ar nepabeigtu tēju, atstāta izlietnē “uz vēlāk”. Piena paka, iztukšota līdz pēdējai pilei un ielikta atpakaļ ledusskapī. Tad sīkas lietas pārvērtās sistēmā. Drēbes palika uz krēsla atzveltnes, kosmētika pārcēlās uz palodzi, produkti no ledusskapja sāka mistiski pazust, bet došanās uz veikalu nemainīgi atlikās “līdz algai”. Aizņemtā nauda arī negribēja atgriezties.
Jebkurš lūgums palīdzēt ar uzkopšanu atsitās pret dzelžainu: “Esmu tik nogurusi… Tu taču zini, man tagad grūts periods.” Bet vissāpīgākais nebija ne nekārtība, ne naudas jautājums. Sāpīgākā bija klusuma siena. Ne tā klusuma, kas dziedē dvēseli, bet skaļā, smagā klusuma, kurā neizskan pat vienkāršs “paldies”.
Lasi vēl: Kāpēc kaķis metas virsū kājām un kož — un ko nekādā gadījumā nedrīkst darīt pretī
It kā viss, kas tiek darīts — rūpes, pajumte, ēdiens — būtu pašsaprotams, kā dabiska “iekļauta” privilēģija. “Pateicība ir sirds atmiņa,” — teica Moljērs. Un, ja šīs atmiņas viesim nav, tad labestība ātri kļūst par smagu, grūti panesamu nastu.
Ko ielaist mājās un ko — atstāt aiz durvīm
Mājas ir pati godīgākā cilvēka iekšējā stāvokļa atspulgs. Un, ja tajās ienāk kāds…
Interesantākie faktori tikai sekos!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
