Kādus cilvēkus nekad nevajadzētu žēlot – nedariet to, citādi situāciju padarīsiet vēl sliktāku

Reizēm gadās, ka satiec senu draugu, bet viņš aizgūtnēm sāk stāstīt par savām likstām, notrauc asaru. Un kaut kas tevī iekšēji saraujas: kā tas iespējams – vai viņš tiešām nevienam nav vajadzīgs, vai dzīve pret viņu tiešām bijusi tik barga un nesaudzīga?

Gribas šo cilvēku pažēlot, atbalstīt ar vārdiem un darbiem. Mani agrāk bija viegli iežēlināt. Bet laiks gāja, un mani piemeklēja vērtīga atklāsme… Mūsu daudzdzīvokļu mājā mitinājās sieviete, kuru visi sauca par tanti Lidiju. Viņai bija apmēram sešdesmit gadu, ne vairāk. Viņa vienmēr bija pirmā, kas jau no paša rīta ieriktējās uz piemājas soliņa, gluži kā sargs, kas ieradies uz savu maiņu. Vienkārša un klusa pēc izskata.

Bet, ja sāc ar viņu runāt, pār tevi sāk gāzties negatīvisma straume: nepateicīga meita, mazbērni neapciemo, veselība klibo, trokšņaini kaimiņi, skaudīgi pensionāri, ļauni suņi pagalmā, baloži pieķēza visas malas, aptiekas apmāna. Katru dienu viens un tas pats.
Tu uzmanīgi klausies un saproti: tante nemaz nevēlas žēlošanu. Viņai vajag, lai cilvēki viņai piekristu, lai apstiprinātu: jā, tu ciet, bet visi apkārtējie ir vainīgi.

Reiz es Lidiju pat aizvedu pie daktera. Bet kādu dienu ierosināju: “Varbūt jums vajadzētu mēģināt uzlabot attiecības ar meitu? Jums taču viņas pietrūkst, vai ne?” Viņa uz mani paskatījās kā uz ienaidnieku. “Vai es esmu tā, kurai vajadzētu uzlabot attiecības? Meita vienkārši…” un panesās vārdu plūdi. Tas es pirmo reizi sapratu, ka žēlošana patiesībā var būt slazds.

Ne katram nelaimīgajam vajadzīga žēlošana. Dažiem nelaimīgums ir dzīvesveids

Ja pažēlosi šādu cilvēku, viņš sāks pieprasīt vairāk. Šāds indivīds sevi pasniegs kā nožēlas objektu un gaidīs, lai tu atkal un atkal pieklājīgi mātu ar galvu un piekristu tam, ka viņam ir grūti. Mans brālēns Sergejs kopš bērnības mīlēja zvilnēt dīvānā, kamēr viņa māte rosījās pa māju. Vēlāk rosījās viņa sieva. Bet tagad viņš dzīvo viens, vienistabas dzīvoklī, bez darba, bet ar stingru pārliecību, ka visa pasaule ir vainīga viņa nedienās. Radinieki nepameta viņu nelaimē, palīdzēja: deva naudu, atrada darbu, veda pie dakteriem. Bet beigās viņš tikai apvainojās: “Jūs mani žēlojat kā tādu dārzeni.”

Lai gan pats vienmēr sarunu sāka ar sūdzībām par dzīvi. Es braucu apciemot viņu divas reizes gadā. Tagad vairs nebraucu. Ne tāpēc, ka man vienalga. Bet tāpēc, ka es sapratu, ka žēlošanai dažreiz ir graujoša enerģija. Tā padara cilvēku vēl vairāk aizvainotu un bezpalīdzīgāku.
Grāmatās raksta, ka žēlums ir labsirdības izpausme. Bet dažreiz tas pilnībā izposta cilvēka dzīvi. Jo vecāks kļūstu, jo skaidrāk to saprotu.
Žēlošana nav ne mīlestība, ne labsirdība. Tas ir kā ūdens, kas līst uz smiltīm: šķiet, ka tas uzlabo omu, bet patiesībā tikai aizskalo.

Lasi vēl: Tiek atjaunināta informācija par laikapstākļiem septembrī: ”Trakākais būs no oktobra sākuma”

Vai esat satikuši cilvēkus, kuri sūdzas ieraduma dēļ? Kuri nevēlas mainīt savu dzīvi, bet labprāt stāsta, cik viss ir slikti? Man bija draudzene Zelma, kura strādāja veikalā. Deviņdesmitajos gados mēs kopā piedalījāmies apkārtnes sakopšanas talkās. Un viņai viss bija slikti: aukstas ziemas, karstas vasaras, stulbs priekšnieks, nepieklājīgi klienti, vīrs pametis, bērni neliekas ne zinis.

Reiz es ieteicu: “Zelma, varbūt tev vajadzētu kaut kur aizbraukt atvaļinājumā vismaz uz vasarnīcu?” Viņa atbildēja: “Ko tu runā, mana veselība to neatļauj! ” Vēlāk es uzzināju: viņai piedāvāts bez maksas uzlabot veselību. Viņa atteikusies, apgalvojot, ka tur nevienam nebūšot vajadzīga. Nežēlojiet šādus cilvēkus. Viņu ir daudz. Šādi ļaudis it kā rada sev apkārt nelaimīguma telpu. Jūs tajā ieejat un pats kļūstat vārgāks. Jūs tērējat savus spēkus un enerģiju kaut kam tādam, kas nedod rezultātus. Jo viņi paši nevēlas mainīties. Viņi jūtas ērti savā “purvā”.

Nedrīkst žēlot tos, kas žēlo tikai paši sevi

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā