Reizēm gadās, ka satiec senu draugu, bet viņš aizgūtnēm sāk stāstīt par savām likstām, notrauc asaru. Un kaut kas tevī iekšēji saraujas: kā tas iespējams – vai viņš tiešām nevienam nav vajadzīgs, vai dzīve pret viņu tiešām bijusi tik barga un nesaudzīga?