Ne katrs, kurš ienāk mājā ar laipnu smaidu, patiesi nes līdzi labestību. Un ne katrs, kurš sevi sauc par radu, atstāj aiz sevis gaismu un siltumu.
Es parunājos ar trim sievietēm. Katrai — sava dzīves pieredze, savs skatījums. Taču ir arī kaut kas kopīgs — tas, ko jūt starp rindām un kas uzrunā dziļāk. Es padalīšos ar šiem stāstiem — un varbūt arī jūs aizdomāsieties, ko šādā situācijā atbildētu.
Un ja kāds ar savu klātbūtni izjauc šo ritmu — pat aizsedzoties ar vārdiem “es taču esmu savējais” — pienāk brīdis, kad jāpieņem izvēle: saglabāt attiecības vai saglabāt sevi.
1.Tie, kuri aiziet, paņemot līdzi jūsu mieru
Ir cilvēki ar mierīgu balsi un klusu klātbūtni, taču pēc viņu aiziešanas telpā paliek savāda tukšuma sajūta. Viņi ir uzmanīgi, klusi novēro, uzdod jautājumus, liek aizdomāties. Un dažkārt pēc sarunas ar viņiem paliek nogurums, kuru grūti izskaidrot.
— “Tu tikai nedomā, es taču no labas gribas…”
— “Tu, protams, esi saimniece, bet es būtu darījusi citādi…”
It kā nekas īpašs, bet pēc tam paliek smaguma sajūta, tukšums un vēlme mazliet noslēgties. Šādi cilvēki nejūtami paņem tavu mieru un enerģiju, pat to nepamanot. Tas notiek katru reizi.
Kā reiz teica Maija P:
“Distanci vajag ievērot pat ar tuvākajiem. Lai saglabātu tuvību.”
2. Tie, kas klausās nevis ar vēlmi saprast, bet vairāk ar gatavību spriest”
Ir viesi, kas nāk nevis tikai sarunai, bet kā īsti inspektori. Viņu uzmanības centrā ir: cik tīrs ir mājoklis, kā tu izskaties, ko ēd bērni un kā viņi jūtas.
Un sākas:
— „Paklājs kaut kā savādāks, agrāk bija omulīgāk.”
— „Bērnībā tu biji citāda, gaišāka.”
— „Varbūt vajadzētu doties pie ārsta, izskats mazliet noguris.”
Dažkārt tie ir vistuvākie — mamma, māsa, tante. Taču pēc tādiem apciemojumiem rodas sajūta, ka esi kārtīgi izvērtēts. Lai arī vārdi skan mierīgi, katrā teikumā var sajust salīdzinājumu un zināmu neapmierinātību.
Tomēr mājas ir vieta, kur valda pieņemšana, nevis vērtēšana.
3. Tie, kas dalās, bet aiz sevis atstāj klusumu
Dažkārt ciemos atnāk nevis cilvēks ar dāvanu, bet ar nogurumu, kas paliek gaisā arī pēc tam, kad viņš aizgājis.
Viņš apsēžas pie galda un sāk stāstīt:
— «Mūsdienās cilvēki kļuvuši atsvešināti»
— «Gadi dara savu»
— «Tagad viss citādi — ne kā agrāk»
No malas šķiet — saruna kā saruna. Bet, kad durvis aizveras, istabā kļūst klusāk un smagnējāk. It kā kaut kas palicis — ne fiziski, bet sajūtās.
Miers mājās ir vērtība. Un reizēm tas nozīmē arī izvēlēties, ko ielaist ne tikai mājoklī, bet arī sevī.
4. Tie, kas uzskata, ka jūsu māja viņiem kaut kas ir parādā
Frāze «Tu man esi parādā» ne vienmēr tiek izteikta vārdos, taču to var sajust pēc balss tembra, žestiem un uzvedības.
Ir radinieki, kas patiesi uzskata, ka tuvība dod tiesības uz visu — mājvietu, ēdienu, sapratni un pacietību. Kad pateicība pārvēršas par prasībām, un palīdzība kļūst par pienākumu, pienāk brīdis pateikt «pietiek».
Tomer tas vēl nav viss! Svarīgākais padoms tikai sekos
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
