Bieži viņam esot nācies sastapties ar jaunām dāmām ar vienu vai vairākiem bērniem, bet tas viņam nav pieņemami.
Viņš nevēlas investēt svešu atvašu nodrošināšanā un uzturēšanā. Kaimiņš saka, ka šādus bērnus nekad neuztvers kā savējos.
Turklāt izrādās, ka gandrīz visām sievietēm iepazīšanās vietnēs ir zemāki ienākumi nekā viņam. Viņš pats nopelna ne vairāk kā 630 eiro.
Tāpat atklājies, ka dāmām nav sava dzīvokļa, bet viņš nevēlas nevienu vest savās mājās, kur mitinās ar māti, jo uzskata, ja jaunajam pārim jādzīvo atsevišķi.
Tāpat kaimiņam ir pretenzijas attiecībā uz randiņā satikto sieviešu izskatu. Dāmas ir vai nu ļoti apaļas, vai vienkārši neatbilst viņa gaumei.
Sievietes, kuras patīk manam kaimiņam (izglītotas, pašpietiekamas, ar mājokli, bez bērniem un pievilcīgas) par viņu neizrāda nekādu interesi un pārstāj atbildēt uz viņa vēstulēm, tiklīdz viņš atklāj informāciju par sevi.
Par tikšanos klātienē vispār vairs nav vērts runāt. Tā nu paiet mana pieticīgā kaimiņa dzīves gadi, dzīvojot kopā ar veco mammīti, bez dzīvesbiedrenes.
Bet kā tu vērtē šo stāstu? Vai tā varonis gadījumā nav sadomājies, ka vēlas sev blakus dāmu, kas atbildīs visām viņa nepamatoti augstajām prasībām? Vai tāda maz eksistē uz šīs grēcīgās zemes? Priecāsimies par taviem komentāriem!
