Antoņina katru rītu apstaigāja savu dārzu ar tējas krūzi rokās, pārbaudīja dobes un apbrīnoja augļu kokus un reiz viņa saprata, ka ogu vienkārši nav – vienā dienā
Viņai ar vīru Pēteri bija liels zemes gabals. Pusi no tā aizņēma dārzeņu dārzs ar kartupeļiem, burkāniem un kāpostiem. Otru pusi – augļu dārzs ar ābelēm, bumbierēm un ogu krūmiem.
Īpaši sieviete lepojās ar saviem mellenāju krūmiem. Pirms pieciem gadiem viņa bija iestādījusi pirmos stādus, bet šogad gaidīja pirmo nopietno ražu. Netālu auga kazenes, kas katru gadu priecēja ar lielām, saldām ogām. Bet gar žogu bija izpletusies vīnogu stīga ar smagiem vīnogu ķekariem.
– Pēter, skaties, kā mellenes briest! – viņa sauca vīru.
– Skaistums, – piekrita viņš.
Vasarā pie viņiem ciemojās mazbērni – divpadsmitgadīgais Artūrs un desmitgadīgā Liene. Viņi palīdzēja dārzā, lasīja ogas, peldējās upē. Antoņina viņus ļoti mīlēja.
Blakus dzīvoja kaimiņiene Zinaīda. Viņas zemes gabals bija mazs – dārza nebija, tikai puķu dobes un neliela mājiņa. Vasarā pie viņas atbrauca pieci – vecumā no četriem līdz četrpadsmit gadiem. Daudzbērnu ģimene, vecāki strādāja pilsētā, bet vecmāmiņa visu vasaru viena rūpējās par viņiem. Tie draudzējās, skrēja pa abiem dārziem. Antoņina neiebilda, gluži otrādi – priecājās par smiekliem.
– Tante, vai mēs drīkstam pie jums paspēlēties? – jautāja viņi.
– Protams, dārgie. Tikai uzmanīgi ar dobēm.
Reiz no rīta sieviete ieraudzīja dīvainu ainu. Daži melleņu krūmi stāvēja gandrīz nogāzti. Zilo ogu vietā karājās tikai zaļas, nenogatavojušās.
– Pēter, nāc šurp! – viņa pasauca vīru.
– Kas noticis?
– Skaties uz mellenēm. Kur ogas?
Vīrs pienāca tuvāk, uzmanīgi apskatīja krūmus:
– Dīvaini. Vakar taču bija pilni.
– Varbūt putni apknābāja?
– Putni pa vienai ogai knābj, bet te viss tīri nolasīts. It kā kāds speciāli vācis.
Antoņina devās pārbaudīt citus krūmus. Kazenes arī stāvēja gandrīz tukšas. Pat nenogatavojušās ogas bija nolasītas.
– Pēter, arī kazenes kāds ir apvācis!
– Nevar būt.
Bet fakts palika fakts. Krūmi, kas vēl vakar bija pilni ar ogām, šodien stāvēja tukši. Vakarā Antoņina nolēma pavērot. Apsēdās uz soliņa ar grāmatu, bet ik pa laikam skatījās dārza virzienā. Pēc stundas viņa ieraudzīja, kā caur caurumu žogā ielīda kaimiņu palaidņi. Visi pieci kopā devās pie melleņu krūmiem.
– Skatieties, cik zilas! – priecājās jaunākā.
– Vācam visas, – piedāvāja vecākais.
Un viņi metodiski sāka aplasīt atlikušos krūmus. Ēda uz vietas, bāza kabatās, lika kaut kur atrastā maisā. Antoņina iznāca no slēpņa:
– Ko jūs darāt?
Viņi apstājās, lielākie mēģināja paslēpt maisu aiz muguras.
– Mēs tikai mazliet pagaršojām.
– Mazliet? Jūs visus krūmus aplasījāt!
– Bet vai mēs vēl drīkstam paņemt? – jautāja Kate. – Tās ir tik garšīgas!
– Nedrīkst. Tās ir mūsu ogas, mēs paši tās audzējām.
Antoņina tos aizskaitīja ar skatienu un devās pie kaimiņienes. Tā sēdēja uz lieveņa.
– Zina, mums jāparunā.
– Klausos.
– Viņi aplasīja visus manus melleņu krūmus.
Kaimiņiene pat neizbrīnījās.
– Nu un tad? Nav taču nez kas.
– Kā “nu un tad”? Viņi izbojāja visu ražu!
– Nu ko tu satraucies. Nu un kas, ogas vien.
Antoņina bija neizpratnē par tādu reakciju:
– “Ogas vien”? Es piecus gadus mellenes audzēju! Katru krūmiņu laistīju, mēsloju! Cik stāds maksā, cik mēslojums un cik ogas kilogramā!
– Nu izaudzēsi vēl. Ko pārdzīvot.
– Zina, bet tu vismaz vari atvainoties?
– Par ko atvainoties? Ko no viņiem ņemt?
Saruna bija strupceļā. Kaimiņiene acīmredzami neuzskatīja šādu rīcību par kaut ko sliktu. Nākamajā dienā Antoņina atklāja, ka pazuduši arī vīnogu ķekari. Tie paši, kam bija jānogatavojas tikai septembra beigās.
– Zina! – viņa iesaucās pāri žogam.
– Kas atkal?
– Tagad noplūca vīnogas!
– Un kas tur? Droši vien bija skābas.
Lasi vēl: “Tas nav zvērs bet gan īsts radījums,” mežsargs stāsta ko noteikti nedrīkstētu sastapt mežā
– Protams, skābas! Tās taču vēl bija zaļas! Viņi gandrīz visus ķekarus noplūca!
– Nu pagaršoja un atstāja. Ziņkārīgi.
– Zina, viņi izposta visu manu dārzu!
– Nepārspīlē. Tavs dārzs ir liels un bagāts.
– Kāds tur “bagāts”? Es šos augus gadiem audzēju!
– Nu un turpini audzēt.
Kaimiņiene aizgāja mājā. Vakarā sieviete pastāstīja vīram par sarunu ar Zinu.
– Iedomājies, pat neatvainojās!
– Nu ko tu gribēji? – paraustīja plecus Pēteris. – Viņai vieglāk atkratīties, nekā audzinošas sarunas vest.
– Bet taču tas ir zādzība!
– Neuzvelcies. Viņi nesaprot.
– Vecākajam ir trīspadsmit! Viņam jau vajadzētu saprast, ka svešu ņemt nedrīkst.
Vīrs nopūtās. Viņam negribējās ņemties ar kaimiņiem ogu dēļ. Pēc dažām dienām pazuda pat irbenes ogas.
– Viss, es vairs necietīšu! – noteica Antoņina vīram. Sieviete atkal gāja pie kaimiņienes. Zinaīda laistīja puķes ar lejkannu.
– Tagad arī irbenes apēstas!
– Kādas vēl irbenes?
– Manējās!
– Ogas pagaršoja, tā nav liela bēda.
– Nevis pagaršoja, bet tīri aplasīja! Visa raža pagalam!
– Pati vainīga.
Antoņina neticēja savām ausīm:
– Kā tā – es vainīga?
– Nu, kas tad viņiem atļāva pa tavu dārzu skraidīt? Lūk, pierada, ka visu drīkst.
– Bet es taču no labas sirds! Domāju – lai draudzējas!
– Nu, tad arī dabūji rezultātu no savas labās sirds. Kaimiņiene nolika lejkannu un devās mājas virzienā:
– Turklāt, ja negribi, lai ņem, būvē augstāku žogu. Citādi visur caurumi, jebkurš var ielīst.
– Zina, bet taču var paskaidrot, ka svešu ņemt nedrīkst!
– Var. Bet kam tas vajadzīgs? Viņi tāpat nesapratīs.
Antoņina atgriezās mājās noskumusi. Apsēdās uz soliņa. Tik daudzus gadus viņa bija strādājusi dārzā, gaidījusi ražu, un tagad viss bija pagalam.
– Nu ko tu? – teica vīrs. – Nākamgad būs jaunas ogas.
– Nav jau ogās lieta! Lieta ir tajā, ka kaimiņiene pat atvainoties negrib! Pilnīgi nekaunīga kļuvusi!
– Nu ko tu no viņas gribi? Pati saproti, kāda viņa ir.
Tiešām, Zina dārzkopju ciematā skaitījās ne pārāk patīkama sarunās. Bet līdz šim brīdim viņas ar Antoņinu bija labi sadzīvojušas.
– Pēter, bet uzbūvēsim augstāku žogu?
– Var jau. Bet dārgi sanāks.
– Un ko darīt? Citādi viņi visu dārzu izpostīs. Nākamajā dienā sākās jaunā žoga būvniecība. Pēteris atveda dēļus, sietu, stabiņus. Strādāja no rīta līdz vakaram. Zina no sava pagalma vēroja būvniecību un ļauni komentēja:
– Nu skopi! No mums ar žogu norobežojās!
Antoņina neatbildēja, tikai ciešāk saknieba lūpas. Kaimiņienes mazbērni arī grozījās pie žoga, mēģināja atrast jaunas spraugas. Bet Pēteris visas aizlāpīja, šķirbas aiznagloja.
– Tante kāpēc jūs uzbūvējāt žogu? – jautāja Kate.
– Lai ogas saglabātu.
– Bet vai mēs varam pie jums nākt ciemos?
– Nē, vairs nevarat.
Lasi vēl: 9 sieviešu dīvainie ieradumi – pārbaudi vai kāds no tiem piemīt arī tev
Žogs palīdzēja, bet attiecības ar kaimiņiem pavisam sabojājās. Zina, satiekoties, novērsās, pārējie arī vairs nenāca. Antoņina centās nepievērst uzmanību, bet bija smagi. Agrāk pagalmu piepildīja smiekli, bet tagad valdīja klusums. Tikmēr Zinaīda citiem dārzkopjiem stāstīja savu versiju:
– Iedomājieties, kādi skopi! Ogu neļauj apēst! Žogu milzīgu uzbūvēja!
– Bet vai tad daudz apēda? – interesējās kaimiņi.
– Nu, saujiņu kādu! Bet viņa stāsta tā, it kā viņai miljonus būtu nozaguši! Zinaīdas versija skanēja pārliecinošāk. Kurš tad ticēs, ka viņi var apēst visu ražu no krūmiem?
Pamazām apkārtnē izveidojās viedoklis, ka Antoņina ir nepatīkama. Bet Zinaīda – laba vecmāmiņa, kas viena audzina piecus. Līdz vasaras beigām situācija tikai pasliktinājās. Te pārmēta bumbu pāri žogam, te iemeta atkritumus. Reiz no rīta Antoņina atrada, ka kāds pa dārzu izkaisījis izsmēķus un papīrīšus.
– Zina, atkal sākas?!
– Un ko viņi izdarīja?
– Atkritumus dārzā sameta!
– No kurienes zini? Varbūt vējš atpūta.
Un tas turpinājās. Te ar šļūteni ūdeni pāri žogam uzšļakstīja, te akmentiņu iemeta logā. Antoņina saprata, ka vecmāmiņa viņus ne tikai neaptur, bet pat atbalsta.
– Pēter, varbūt jāiet oficiāli šo visu pacelt?
– Nu ko tu! Nekaitīgu palaidnību dēļ cilvēkiem galvu jaukt? Pacietīsim. Drīz vasara beigsies, aizbrauks. Un patiešām, augusta beigās skaļā kompānija devās atpakaļ uz pilsētu.
Antoņina vakarā sēdēja uz soliņa klusumā un domāja par nākamo vasaru. Droši vien Zina atkal atvedīs visus 5. Bet kas tad? Atkal saspringtas attiecības pāri žogam, atkal akmentiņi dārzā? Jo tagad viņu uzskatīja par slikto, bet viņu Zina nemaz netaisījās viņus pārliecināt pretējā. Dārzs vairs nešķita viņai prieka un atpūtas vieta – tagad tā bija lauks, kurā nācās aizstāvēt ne tikai ogas, bet arī savu mieru.
