Kaimiņš no piektā — “alkoholiķis un zaglis” (inteliģents fizikas pasniedzējs). Meitene no pirmā — “kurtizāne” (medmāsa, kas strādā nakts maiņās). Es — “tukšums, augstprātīga nekauņa, kas izliekas laipna”.
Un lapas pašā apakšā — iesnieguma melnraksts pārvaldnieku sabiedrībai. Viņa sūdzējās par to, ka es it kā aplūdinu viņu (tas nekad nav noticis!), ka no manām durvīm ož pēc tabakas (es nesmēķēju!) un ka es traucēju klusumu. Es stāvēju svešas virtuves vidū, ieelpoju korvalola un veca papīra smaržu, un man fiziski kļuva slikti…
Kāpēc viņi to dara
Es aizgāju no turienes, akurāti aizverot kladi. Atstāju visu, kā bija. Bet atgriezties savā iepriekšējā stāvoklī es vairs nevarēju. Kā psihologs pēc izglītības (lai gan nepraktizējošs), es sāku analizēt. Kāpēc? Kāpēc viņai tas vajadzīgs?
Mēs bieži noveļam veco cilvēku dīvainības vai vecuma izmaiņām, bet šeit ir kas cits. Teksts bija rakstīts ar skaidru, glītu rokrakstu. Loģika bija dzelžaina, lai gan izkropļota. Tas nav marasms. Tas ir raksturs. Psiholoģijā ir jēdziens “Ēna”. Tas ir viss tumšais, nepieņemamais, kas ir mūsos pašos, bet ko mēs atsakāmies atzīt. Dusmas, nerealizētas ambīcijas, seksuālas vēlmes.
Marta Jēkabsone nodzīvoja, kā viņa pati teica, “pareizu” dzīvi. Grūtu, askētisku. Viņa daudz ko sev liedza. Un tagad, skatoties uz mani — jaunu, brīvu, dzīvojot tā, kā es gribu, viņa izjūt… nepanesamu skaudību. Bet atzīties sev tajā viņa nevar. “Es taču esmu laba, esmu svētā ciešanu pilnā.”
Tāpēc viņas psihe veic gājienu: viņa projicē savus “netīrumus” uz mani. Tā nav viņa skaudīga, tā es esmu — “izlaidīga izšķērdētāja”. Nenovērtējot mani, viņa paceļas savās acīs. Vecumā cilvēka sociālais loks sašaurinās. Tu aizej pensijā, bērni izaug, veselība pieviļ. Tu zaudē kontroli pār pasauli. Tu kļūsti par “neredzamo” sabiedrībai.
Cilvēkam ar noteiktu rakstura tipu tas ir nepanesami. Šādu “dosjē” veidošana, izsekošana, sūdzību rakstīšana — tas ir veids, kā atgūt varu. Viņa nav tikai pensionāre, bet gan pelēkais kardināls kāpņu telpā, kas zina visus noslēpumus.
Viņa var sodīt (uzrakstīt sūdzību) vai apžēlot (cienāt ar pīrādziņu). Mana atklātība un uzticība viņai bija degviela. Jo vairāk es stāstīju, jo lielāku varu viņa pār mani jutās. “Tu domā, mēs esam draudzenes, bet patiesībā es vācu pret tevi kompromātu.” Tā ir kaķa un peles spēle, kurā es pat nezināju, ka esmu pele.
Robežas, ko mēs baidāmies iezīmēt
Pagājušas trīs dienas. Šodien Martai Jēkabsonei vajadzētu atgriezties. Atslēgas guļ man uz naktsskapīša.
Es ilgi domāju, kā rīkoties. Sarīkot skandālu? Uzrādīt viņai šo kladi? Bezjēdzīgi. Viņa vai nu apsūdzēs mani par rakņāšanos viņas mantās (un formāli būs taisnība), vai sāks spiest uz žēlumu (“veco sievieti apvainoja”), vai, kas ir pats sliktākais, pāries atklātā karā. Bet karot ar pensionāriem, kuriem ir vēlme un daudz brīva laika — tas ir bezcerīgs pasākums.
Klusībā norīt to? Turpināt sasveicināties, dzert tēju un izlikties, ka neko nezinu? Neiespējami. Es vairs nevarēšu apēst nevienu viņas pīrādziņu, zinot, ka tajā brīdī viņa domā par mani kā par “izlaidīgu meiteni”. Tā ir sevis nodošana.
Es izvēlējos trešo ceļu. Ceļu, ko psiholoģijā sauc par “Pelēko akmeni”. Tā ir saziņas metode ar toksiskiem cilvēkiem un manipulatoriem. Tu kļūsti emocionāli necaurlaidīgs, garlaicīgs, nereaģējošs. Es atdošu viņai atslēgas sausi, bez smaidiem. Paldies, ziedus aplaistīju. Uz redzēšanos. Zane, bet tējiņu? Es atvedu konfektes! Nē, paldies, esmu aizņemta.
Es vairs nestāstīšu viņai par savu dzīvi, pārstāšu sasveicināties pirmā, tikai sauss mājiens atbildē. Aizvēršu šīs durvis ne tikai fiziski, bet arī mentāli.
Mums iedvesa, ka cieņa pret vecumu ir beznosacījuma. Ka, ja vecmāmiņa smaida, tas nozīmē, ka viņa ir laipna. Bet vecums ir tikai cipars. Tas nepadara nelieti par svēto. Toksisks cilvēks 20 gadu vecumā kļūst par toksisku sirmgalvi 75 gados, tikai viņa metodes kļūst smalkākas un paslēptas aiz nespēka maskas.
Šī klade uz galda man kļuva par skarbu, bet noderīgu mācību. Pirmā mācība: uzticies, bet neesi naiva. Robežām jābūt pat ar tiem, kuri tevi baro ar pīrādziņiem, it īpaši ar viņiem. Otrā mācība: tava māja ir tava pils, un nevajag šajā pilī ielaist “Trojas zirgus”, pat ja tie izskatās kā dievu pienenes.
Man viņas ir patiesi žēl. Dzīvot pasaulē, kurā tu redzi apkārt tikai netīrumus un ienaidniekus, — tas ir elle. Viņa ir radījusi šo elli savā galvā un dzīvo tajā brīvprātīgi. Bet man nav pienākums būt malkai šim ugunskuram. Es vairs nelaistīšu viņas ziedus un savus dvēseles spēkus es vairs uz viņu netērēšu.
