Likās tik sirsnīga kaimiņiene, bet izrādījās ka apakšā slēpjas trakas lietas. Kā izskaidrot trīs gadu vecai meitenei, ka laipnība var būt ar rūgtumu iekšā
— Anniņ, vakar izcepu pīrādziņus. Izdomāju arī jūs pacienāt. Lai Māriņa ēd uz veselību.
Es atvēru durvis, aizmigusi, izstieptā T-kreklā, ar saburzītiem matiem, un ieraudzīju viņu. Gunu. Ar šķīvi, kas pārklāts ar vafeļu dvieli, no kura nāca kāpostu un kausēta sviesta smarža. Tāda… mājas. Silta.
— Liels paldies, — es nomurmināju, pieņemot cienastu.
Viņa maigi, mātišķi pasmaidīja un paglaudīja man plecu.
— Nav par ko, mīļā. Mēs te blakus. Ja nu kas — klauvējiet, nekaunieties.
Durvis aizvērās. Es paliku stāvot priekšnamā ar šķīvi rokās, jūtoties… vainīga. Jā, tieši tā. Vainīga par to, ka neko neizcepu pretī. Ka knapi pagūstu meitai pēc darba uzsildīt vakariņas. Ka dzīvoju kaut kā neorganizēti — viena, bez vīrieša rokas mājās. Māra izspraucās no istabas, basām kājām, pidžamā ar zaķīšiem.
— Mamm, kas tur?
— Pīrādziņi.
— No tantes Gunas?
— Aha.
Viņa sāka smaidīt. Tante Guna viņai patika — laipna, mīļa, vienmēr ar konfekti kabatā. Bet es toreiz vēl nezināju, ka laipnība var būt ar rūgtumu iekšā.
Tas bija septembris. Jaunbūve pilsētas nomalē, uz kuru es pārcēlos viena ar meitu. Vienistabas dzīvoklis septītajā stāvā — logi uz pagalmu ar vientuļu bērzu, sienas vēl smaržoja pēc apmetuma, kaimiņi turējās savrup. Katrs savā kastē, katrs ar savām problēmām. Man bija trīsdesmit viens. Mārai, trīs ar pusi. Igors, aizgāja, kad meitai bija divi gadi. Aizgāja skaisti.
Es strādāju tirdzniecības uzņēmumā, grāmatvedībā, nestandartizēta darba diena, alga tāda nekāda. Bet pietika. Ēdienam, dārziņam, drēbēm meitai. Mani vecāki dzīvoja citā pilsētā, divi simti kilometru attālumā, palīdzēt nevarēja. Draugi… Draugi, protams, bija. Bet katram savas rūpes. Nezvani taču katru dienu: “Palīdziet netieku galā.”
Un, lūk, Guna ar Jāni. Vecāka gadagājuma pāris no blakus dzīvokļa. Vienīgie, kas sasveicinājās liftā. Kas apstājās, lai Mārai pateiktu: “Kāda skaista bizīte!” Kas reiz atgrieza uz laukuma aizmirsto dūraini. Es biju… pateicīga viņiem. Laikam pat pieķēros. Šajā akmens maisā, kur visi ir sveši, jebkāda cilvēcība šķita debesu dāvana.
Un tad notika stāsts ar slēdzeni…
Oktobris. Lietus. Es atgriezos no darba, izmirkusi, nogurusi, ar smagiem iepirkumu maisiem un ieraudzīju Jāni uz kāpņu laukuma. Viņš ņēmās ap durvīm, murminot kaut ko zem deguna.
— Kas noticis? — es jautāju.
Viņš atgriezās — seja sarkana, nosvīdusi.
— Nu, lūk, slēdzene iestrēgusi. Izsaucām meistaru, bet viņš tikai rīt no rīta atnāks. Būs jānakšņo uz aizbīdņa.
Es paskatījos uz viņu durvīm. Pavērtas. Ar plānu āķi, ko var notriekt ar vienu grūdienu.
— Tā taču nedrīkst. — man izspruka. — Pēkšņi kāds ienāks?
— Nu, kas tad te ienāks, — viņš pamāja ar roku. — Kaimiņi taču vien.
Bet mani pārņēma trauksme. Vecāka gadagājuma pāris. Un, lūk, tā — uz aizbīdņa, visu nakti…
— Paklausieties, — es paņēmos somā, izvilku atslēgu saišķi. — Man ir rezerves komplekts no mana dzīvokļa. Paņemiet par katru gadījumu. Ja nu kas notiek, ja man nevarēsiet piezvanīt, nāciet iekšā. Telefons man tur pie ledusskapja karājas.
Jānis pārsteigts paskatījās.
— Nu, nē, kāpēc…
— Lūdzu. Man tiešām būs mierīgāk.
Viņš paņēma atslēgas rokās. No dzīvokļa iznāca Guna — izdzirdēja balsis.
— Anniņ, mīļā, ko jūs… — viņa sasita rokas. — Ak Dievs, cik jūs laipna. Liels jums paldies. Mēs esam tik pateicīgi.
Es pasmaidīju. Jūtos mazliet muļķīgi, bet… Vai tad nav pareizi palīdzēt vienam otram? Vai tad tā nevajadzētu dzīvot cilvēkiem?
Ja es būtu zinājusi, ko es par šo labumu saņemšu
Novembris bija pelēks. Māra aizgāja uz dārziņu un uzreiz sākās. Priekšnieks šķībi skatījās, kad es lūdzu brīvdienas. Kolēģi nopūtās: “Atkal bērns?” It kā es to darītu speciāli. Guna reizēm mūs satika kāpņu telpā. Jautāja par Māru. Ieteica āpša taukus, liepziedu tēju, sinepes. Vienu reizi pat pasēdēja ar meitu pusstundu, kamēr es aizskrēju uz veikalu.
— Neuztraucieties, es te, — viņa teica. — Es taču pavisam blakus.
Un es biju pateicīga. Tik pateicīga, ka pat neaizdomājos. Bet decembrī atnāca vēstule. Es stāvēju pastā — rindā, starp pensionāriem ar kvītīm un turēju rokās aploksni. Valsts. Ar zīmogu. Atvēru. Izlasīju. “Izsaukums uz sarunu pēc saņemtā signāla par nepietiekamu vecāku pienākumu pildīšanu.”
Vārdi plūda. Es pārlasīju vienreiz. Otro reizi. Neko nesapratu. Kāds signāls? Kādi pienākumi? Iestādē man parādīja mapi. Fotogrāfijas. Vienā es izeju no kāpņu telpas, pēc draudzenes dzimšanas dienas. Tās vienīgās reizes pusgada laikā, kad es atļāvos atpūsties. Atstāju Māru pie pārbaudītas aukles un aizbraucu. Dejoju. Smējos. Jutos kā cilvēks.
Fotogrāfijā es izskatījos… briesmīgi. Kosmētika izplūdusi. Mati izspūruši. Otrajā fotogrāfijā, mašīna pie manas kāpņu telpas. Vakars. Salonā divi, silueti neskaidri. Izskatās, ka mēs par kaut ko kaislīgi čukstamies. Tas bija Didzis. No grāmatvedības. Viņš mani vienkārši aizveda mājās pēc virsstundām.
— Šeit rakstīts, ka jūs piekopjat nepareizu dzīvesveidu, — teica inspektore. Balss stingra. Acis aukstas.
— Ka jums ir nakts apmeklētāji. Ka bērns atstāts.
Pasaule saļodzījās.
— Tas… tā nav taisnība. — es saspiedu galda malu. — Kas to uzrakstīja?
— Anonīmi. Bet iesniedzējs sniedza detalizētu informāciju. Norādīja jūsu prombūtnes laiku. Ieradumus. Pat… — viņa pacēla acis. — Jūsu dzīvokļa plānojuma īpatnības.
Plānojuma? Es izgāju no aizbildniecības miglā. Iekāpu autobusā. Skatījos pa logu, uz pelēkajām ielām, slapjo asfaltu, cilvēkiem zem lietussargiem. Un neredzēju neko.
Kas varēja zināt par plānojumu?
Kas izsekoja?
Kas fotografēja?…
Vakarā Māra spēlējās uz grīdas. Ar vāzi. Stikla, ar gleznojumiem — acīmredzami dārgu.
— Kur tu to dabūji?
— Tante Guna iedeva, — bezrūpīgi atbildēja meita. — Mēs pie viņas gājām ciemos, un viņa teica, ka es varu paņemt jebkuru rotaļlietu.
Laiks apstājās.
— Kad jūs gājāt ciemos?
— Neatceros. Kad tu biji darbā.
Atslēgas. Rezerves atslēgu komplekts, ko es atdevu pirms mēneša. Es pasūtīju kameru. Miniatūru, lētu, bet savu funkciju tā pildīja perfekti. Uzstādīju uz grāmatu plaukta, aiz rāmja ar fotogrāfiju, kur mēs ar Māru pie jūras. Tā, lai būtu redzams koridors un daļa viesistabas. Trīs dienas skatījos ierakstus. Nekā. Varbūt es jaucu? Varbūt tā ir tikai sakritība?
Ceturtajā dienā, trešdien, es paņēmu Māru no dārziņa pusdienlaikā. Atkal jāpaliek mājās. Kaimiņiene mūs satika kāpņu telpā.
— Vai, mazulītei atkal jāpaliek mājās? — Guna līdzjūtīgi ieskatījās meitai sejā. — Anniņ, vai jūs šodien atgriezīsities darbā?
— Nē. Būšu mājās.
Kaut kas pazibēja viņas acīs. Es to redzēju. Vilšanās. Piektdien es aizvedu viņu uz dārziņu. Darbā bija haoss, steidzams atskaite. Aizkavējos līdz astoņiem. Atgriezos. Noliku meitu gulēt. Apsēdos pie datora. Atvēru ierakstu.
15:34.
Durvis atveras. Ienāk viņa. Kaimiņiene. Iegāja pārliecinoši. Kā savā dzīvoklī. Aizgāja uz viesistabu. Izvilka telefonu. Sāka filmēt. Galds ar izmētātiem dokumentiem. Logs ar neizmazgātiem aizkariem. Traips uz dīvāna, Māra izlēja sulu aizvakar, es nepaspēju iztīrīt. Pēc tam viņa atvēra skapi.
Izvilka manu kosmētiku. Izlika uz galda — lūpu krāsu, ēnas, smaržas, stiprā pudelīti. Dāvana no kolēģiem dzimšanas dienā, neaiztikta. Pēc tam aizgāja uz guļamistabu. Izvilka no kumodes foto, es ar bijušo vīru kūrortā, peldkostīmā. Nofotografēja. Nolika atpakaļ. Iznāca.
16:02.
Divdesmit astoņas minūtes svešā dzīvoklī. Es sēdēju. Skatījos ekrānā. Es piecēlos. Iznācu uz kāpņu laukuma. Zvanīju pie viņu durvīm. Atvēra Jānis. Pasmaidīja — jauki, pa vecam.
— Anniņ, kas noticis?
— Man vajadzīga Guna.
Kaimiņiene iznāca. Slaucīja rokas pret priekšautu. No dzīvokļa smaržoja pēc kaut kā garda — mājas ēdiena.
— Jūs nācāt pie manis, — es teicu. — Kad manis nebija mājās. Fotografējāt. Rakstījāt iesniegumu aizbildniecības iestādē.
Klusums. Piecas sekundes. Desmit. Tad es redzēju viņas acīs kaut ko briesmīgu. Aukstu un izmisušu vienlaicīgi.
— Es nezinu, par ko jūs, — viņa teica.
Bet balss skanēja viltus.
— Man ir ieraksts, — es klusi teicu. — Kamera. Viss ir fiksēts.
Jānis nobālēja. Guna satvēra durvju stenderi.
— Mēs… mēs vienkārši gribējām palīdzēt…
— Palīdzēt?!
— Mēs gribējām… Mums atteica. Paņemt mazdēlu. Pēteri. Viņam ir astoņi gadi. Mums teica, ka vecums nav tas un tā tālāk. Bet mēs varētu. Mēs tik ļoti gribējām.
— Un tad tu. Jauna. Viena ar bērnu. Mūžīgi darbā. Meitene bieži viena. Es domāju… ja parādītu, ka tev ir grūti, ka vajadzīga palīdzība… Mēs paņemtu Māriņu padzīvot, kļūtu par palīgiem, un tad… Varbūt iestādes redzētu, ka mēs varam. Ka tiekam galā. Un atļautu mums Pēteri…
Es skatījos uz sievieti un nezināju, ko jūtu.
— Mēs negribējām neko sliktu, — viņš teica dobji. — Vienkārši… izmisums.
— Atgrieziet atslēgas, — es teicu. — Tūlīt pat.
Guna klusējot pastiepa saišķi. Es to paņēmu un gāju pie savām durvīm.
— Es nezvanīšu, — es teicu, neapgriežoties. — Bet, ja jūs vēlreiz pienāksiet pie Māras… ja vēlreiz pieklauvēsiet pie manām durvīm… Es iesniegšu iesniegumu. Ar ierakstiem. Ar pierādījumiem.
Pauze.
— Atstājiet mūs mierā.
Es iegāju dzīvoklī. Aizvēru durvis. Apsēdos uz grīdas priekšnamā. Nākamajā dienā es uzrakstīju iesniegumu aizbildniecības iestādē. Ar ierakstiem. Ar izdrukām. Ar paskaidrojumiem. Lietu slēdza. Gunu izsauca uz sarunu. Es vairs neredzēju kaimiņus. Reizēm dzirdēju aiz sienas — televizoru, cilvēku balsis, trauku šķindoņu. Bet viņi nesveicinājās liftā. Nenes pīrādziņus. Pazuda no manas dzīves kā slikts sapnis.
Māra reiz pajautāja:
— Mamm, kāpēc mēs vairs neejam pie tantes Gunas?
Un es nezināju, ko atbildēt. Kā izskaidrot trīs gadu vecai meitenei, ka laipnība var būt ar rūgtumu iekšā?
— Vienkārši tā sanāca, saulīt.
Lasi vēl: Pārbaudi savu attapību, atrodi atšķirības attēlos un noskaidro ko tas nozīmē – ne visiem tas izdodas
Pusgads pagāja
Ziema nomainījās ar pavasari. Es nomainīju slēdzeni, lai gan atslēgas jau biju atguvusi. Nevarēju aizmigt, zinot, ka reiz svešas rokas turēja piekļuvi manām mājām. Kādu vakaru, atgriežoties no veikala, satiku kāpņu telpā jaunu pāri ar zīdaini, jauni iedzīvotāji no otrā stāva. Sieviete pasmaidīja.
— Sveika! Mēs te nesen. Klausies, vai tu nejauši nezini kādu labu speciālistu?
Es samulsu. Nosaucu sava speciālista tālruni.
— Paldies! Un vai mēs varētu kādreiz ienākt uz tēju? Ar meitu. Iepazīties.
Un es sajutu, kā kaut kas iekšā savelkas. Gribas teikt “jā”. Gribas ticēt. Bet atmiņā uzpeld pīrādziņi. Atslēgas. Gunas seja.
— Kādreiz, — nenoteikti teicu es.
Un gāju uz liftu. Ja jūs esat nonākusi līdzīgā situācijā… Ziniet, es ilgi domāju, ar ko pabeigt šo stāstu. Gribēju uzrakstīt kaut ko par to, ka nevar nevienam uzticēties. Ka laipnība ir lamatas. Bet tā nav taisnība. Patiesība ir citā: laipnība bez robežām — tā nav laipnība, tā ir naivums. Un mūsu uzdevums — nevis ieslēgties neuzticības bruņās, bet iemācīties aizsargāt sevi, paliekot cilvēkam.
Ja dzīvojat viena… Ja esat nogurusi, un jums šķiet, ka jebkura palīdzība ir glābiņš… Atcerieties: Jūsu pirmais pienākums ir drošība, nevis svešs komforts. Nedodiet atslēgas no dzīvokļa. Pat vismīļākajiem kaimiņiem. Neatstājiet ar cilvēkiem, kurus zināt mazāk par pusgadu. Neesiet vainīga par piesardzību.
Pieņemiet palīdzību, bet saglabājiet distanci. Paldies par pīrādziņiem, bet jūsu mājas slieksnis ir neaizskarams. Paldies par padomiem, bet lēmumus pieņemat tikai jūs. Un, ja kaut kas iekšā čukst: “Tas ir dīvaini” — klausieties. Intuīcija reti kļūdās. Labestība eksistē. Patiesa, tīra, nesavtīga. Bet jūsu uzdevums nav pazaudēt sevi mēģinājumos to saskatīt tur, kur tās nav.
Rūpējieties par sevi. Un atcerieties: jums ir tiesības teikt “nē”. Pat mīļām vecmāmiņām ar pīrādziņiem.
