— Pirms gada viņi nolēma aizbraukt uz Madaras vecāku vasarnīcu, apskatīt zemi. Gribēja savu mājiņu būvēt. Brauca ar mašīnu. Pa ceļam kravas automašīna izbrauca pretējā joslā, vadītājs bija aizmidzis pie stūres…
Istaba sāka griezties acu priekšā. Es ieķēros galda malā.
— Viņi uzreiz… — turpināja Gaida. — Ausma mēnesi neminēja ne vārda. Dzīvokli gribēja pārdot, bet nespēja, visu laiku atlika. Bet tad saņēmās pārdot, un jūs ievācāties. Un ziniet, meitēn…
Viņa paskatījās uz mani ar asarām acīs.
— Jūs ar vīru esat kā divas ūdens lāses līdzīgi viņiem. Vecums tas pats, profesijas tās pašas. Kad jūs vācāties iekšā, es redzēju Ausmu uz laukumiņa. Viņa sastinga kā zibens sperta. Pieskrēja pie manis: “Gaida, tie ir viņi, viņi atgriezušies. Mani bērni atgriezušies.”
Es nespēju izdvest ne vārda. Nespēju pat aprakstīt ko sajutu šo visu dzirdot.
— Es viņai paskaidroju, ka tie ir citi cilvēki. Bet viņa… viņa negrib to pieņemt. Cep pīrāgus pēc vedeklas receptēm, vāra zupu, ko mīlēja dēls. Iedomājas, ka viņi ir te, ka viss ir kā agrāk. Speciālists saka, ka tā ir aizsarg reakcija pret bēdām.
— Dievs mans, — es aizsedzu seju ar rokām. — Bet mēs… mēs slēpāmies no viņas, nevērām vaļā durvis.
— Jūs nezinājāt, — Gaida pasniedza man salveti. — Nevainojiet sevi.
Es izskrēju no kambarīša un skrēju augšā pa kāpnēm, aizelsusies un klūpot. Piezvanīju Robertam, gaitā saraustīti atstāstot sarunu ar dežuranti. Viņš klausījās klusējot, pēc tam tikai pateica:
— Es tūlīt izbraucu no ofisa. Pagaidi mani.
Bet gaidīt es nevarēju. Uzskrēju sestajā stāvā un piezvanīju pie Ausmas durvīm. Viņa neatvēra uzreiz, un, kad ieraudzīja mani, apjukušu, viņas sejā atspoguļojās izbailes.
— Madariņ? Kas noticis, mīļā?
Es paspēru soli uz priekšu un viņu apskāvu. Apskāvu cieši, kā apskauj pašus tuvākos cilvēkus.
— Piedodiet mums, — es čukstēju. — Piedodiet, ka mēs nesapratām.
Ausma sastinga, pēc tam lēnām apskāva mani pretī. Viņas rokas trīcēja.
— Tu zini, — viņa klusi noteica. — Tu zini par maniem bērniem.
— Zinu.
Mēs tā stāvējām apskāvušās kāpņu laukumiņā, līdz pieskrēja Roberts. Viņš apstājās, ieraugot mūs, pēc tam arī paspēra soli uz priekšu un apskāva Ausmu.
— Mēs nāksim ciemos, — viņš teica. — Dzersim tēju, ēdīsim jūsu pīrāgus. Solām.
Ausma it kā pirmo reizi gada laikā būtu sev to atļāvusi. Bet mēs ar Robertu stāvējām blakus, turējām viņu. Vakarā mēs sēdējām viņas virtuvē trijatā. Ausma izvilka fotoalbumus un rādīja dēla un vedeklas fotogrāfijas.
— Re, mans Artūrs, — viņa ar pirkstu glāstīja uzņēmumu. — Viņam tik ļoti garšoja ābolu pīrāgs. Un tavam vīram arī garšo, es pamanīju.
Roberts pamāja, saspiežot manu roku zem galda.
— Cepšu jums, — turpināja Ausma. — Starp citu. Vienkārši zinu, ka viņi neatgriezīsies. Bet, kad cepu, iedomājos, ka viņi ir blakus.
— Mēs neesam pret, — es teicu. — Mēs nāksim. Svētdienās, ja vēlaties. Dzert tēju, sarunāties.
— Un palīdzēt saimniecībā, — piebilda Roberts. — Spuldzīti nomainīt, naglu iedzīt.
Ausma pasmaidīja. Un šajā smaidā bija tik daudz pateicības, ka man atkal sūrstēja deguns. Mēs sēdējām virtuvē līdz vēlai naktij. Ausma stāstīja par savu dēlu, par vedeklu, par to, ar kādiem plāniem viņi dzīvoja, par ko sapņoja. Bet mēs klausījāmies, uzdevām jautājumus, smējāmies par jautriem stāstiem un skumām kopā ar viņu. Ejot prom, es pie sliekšņa atskatījos.
— Ausmas tante, vai es drīkstu jūs saukt vienkārši par Ausmu? Vai… pat par krustmāti Ausmu?
Viņa sastinga, pēc tam pamāja, nespēdama parunāt.
Kopš tā vakara pagājis pusgads
Lasi vēl: Viesturs(62) atnesa trīs tulpes un šokolādes tāfelīti – vai īsts kavalieris tā darītu, sūrojās Velta
Mēs tiešām ejam pie Ausmas katru svētdienu. Dzeram tēju, ēdam viņas pīrāgus, palīdzam pa māju. Roberts viņai salabo krānu, es palīdzu tikt galā ar internetu planšetē. Viņa mums stāsta stāstus no savas dzīves, rāda vecas fotogrāfijas, māca gatavot dēla iecienītos ēdienus. Dažreiz viņa joprojām pārskatās, nosauc mani par Madariņu, bet Robertu par Arti. Mēs viņu nelabojam. Vienkārši pasmaidām un apskaujam viņu.
Ausmas dzimšanas dienā mēs uzaicinājām viņu pie sevis. Uzklājām galdu, pasaucām dažus draugus. Viņa sēdēja laimīga, jaunā kleitā, ko mēs viņai uzdāvinājām, un smējās par Roberta jokiem.
— Zināt, bērni, — viņa teica pirms aiziešanas, — es tomēr esmu laimīga. Tas Kungs paņēma manus tuviniekus, bet atsūtīja man jūs. Jūs viņus neaizstājāt, bet kļuvāt par jaunu ģimeni. Paldies jums.
Es pavadīju viņu līdz durvīm, palīdzēju uzvilkt kurpes.
— Tas mums jāsaka paldies, — es klusi noteicu. — Par to, ka iemācījāt mums labestību.
Ausma paglāstīja manu vaigu, noskūpstīja pieri un lēnām uzkāpa pa kāpnēm uz savu stāvu. Bet es stāvēju un skatījos viņai pakaļ, domājot par to, cik dīvaini iekārtota dzīve. Kā sveši cilvēki kļūst par tuviem. Un cik svarīgi ir laikus ieraudzīt cita dvēseles problēmas.
Tā nakts, kad uzzināju patiesību, izmainīja mūs ar Robertu. Mēs kļuvām labāki, uzmanīgāki pret apkārtējiem. Iemācījāmies netiesāt, pirms nezinām visu stāstu. Un, kad ēdu Ausmas ķiršu pīrāgu, es atceros tos divus, kurus nekad nezināju. Un pateicos viņiem par mācību, ko viņi mums sniedza caur savu māti.
