Esmu trešais bērns ģimenē. Māte mani laida pasaulē tikai tāpēc, lai tēvs nepamestu ģimeni. Vecmāmiņa man to nemitīgi atgādināja. Bet mana piedzimšana nespēja tēvu atturēt. Kad man bija pusgadiņš, viņš pazuda nevienam nezināmā virzienā.
Mana dzimšanas diena nekad netika svinēta un man neko nedāvināja. Tā vienkārši netika svinēta. Bet manam brālim un māsai, gluži pretēji, vienmēr tika pasniegtas dāvanas un klāts svētku galds.
Man stāstīja, ka augusts nav pats ērtākais mēnesis dzimšanas dienām – visi gatavojas skolai, un nauda aiziet nepieciešamajām lietām. Bērnībā tas man šķita ļoti netaisnīgi.
Vai tiešām mammai nebija iespēju visa gada garumā atlicināt naudu manas dzimšanas dienas galdam un dāvanai?
Tagad, kad esmu pieaugusi, man nepatīk svinēt savu jubileju. Tomēr šajā dienā es vienmēr atceros, kāda bija viena no manām dzimšanas dienām bērnībā.
Es biju draudzīgs un sabiedrisks bērns. Tolaik visi mūsu pagalma bērni draudzējās cits ar citu. Katru mēnesi kāds no rotaļbiedriem mani uzaicināja uz savu dzimšanas dienas ballīti. Mājā bija daudz bērnu. Es arī ļoti vēlējos viņus uzaicināt vismaz vienu reizi. Un tas notika, kad man palika astoņi gadi.
Nolēmu mammai pateikt, ka gribu uzaicināt draugus rīt svinēt manu dzimšanas dienu. Uz to viņa atbildēja, ka nav naudas. Un vispār, kāpēc gan viņus aicināt, jo viņi tāpat man neko jēdzīgu neuzdāvinās. Bet man gribējās vismaz kaut kādas dāvaniņas.
Visa nakts pagāja nemierīgi, bet draugi jau bija uzaicināti, un man nācās atrast risinājumu. Todien biju mājās viena. Mamma, vecmāmiņa un vectētiņš bija darbā, bet brālis un māsa visu laiku pavadīja ārā.
Naktī virtuvē paņēmu maizi, aveņu ievārījumu, šķīvi, nazi un karoti. Un pagatavoju zaptsmaizes, kuras paslēpu savā skapītī. Kāpēc es to darīju naktī, nezinu.
Draugi pie manis atnāca pēcpusdienā. Viņi man uzdāvināja vairākus bērnu žurnālus un grāmatu. Visi man dāvāja, ko varēja. Mēs ēdām manis pagatavotās maizītes un jautri pavadījām laiku. Nepamanījām, ka jau bija pulksten seši vakarā un atgriezusies mana mamma.
Draugi tika aizsūtīti mājās, bet es paliku, klausoties pamatīgos aizrādijumos un redzot, kā rokās vicinās uzdāvinātie žurnāli. Šī epizode man dziļi iespiedusies atmiņā. Māte gan nekad nepaskaidroja, kas bija īstais iemesls – vai tā bija apēstā maize un ievārījums, vai mans spīts sarīkot ballīti.
Man svarīgi, lai bērni savās dzimšanas dienās justos gaidīti un mīlēti, tāpēc vienmēr atlieku līdzekļus šiem svētkiem. Dažreiz svinības ir vienkāršas, taču vienmēr no sirds. Ja dāvana nesanāk uzreiz, tad tā tiek pasniegta vēlāk, un bērni saprot – galvenais ir uzmanība un kopā būšana.
Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, bet es joprojām neesmu aizmirsusi šo atgadījumu. Joprojām mīlu grāmatas. Bet neciešu aveņu ievārījumu.
Dārgie lasītāji, ja jūs aizkustināja šis raksts, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties sociālajos tīklos. Priecāsimies arī, ja komentāros paudīsiet savu viedokli/pieredzi!
