Nu labi, arī mums darba netrūka. No rīta, ķeroties pie darbiem, sapratu, ka esmu mājās aizmirsusi sekatoru – plānoju apgriezt veco ābeli, bet steigas dēļ to paņemt līdzi aizmirsu. Ko darīt? Teicu vīram: “Iešu paprasīt Līgai. Tādam pieredzējušam dārza cilvēkam noteikti sekators jābūt.”
Līga mani sagaidīja ar sirsnīgu smaidu, pateicās par gardo šašliku un patīkamo kompāniju – teica, ka laiks pie mums esot paskrējis nemanot. Es viņai sacīju: “Es pie tevis lietas dēļ – vai varētu aizņemties sekatoru uz pāris stundām?” Viņas sejas izteiksme mainījās.
– “Sekators, jā, man ir. Tomēr cenšos instrumentus svešiem nedot – pēc tam tie ātri nolietojas un vairs neder,” viņa atbildēja klusi. No pārsteiguma vien pamāju ar galvu.
– “Bet tu taču tikko teici, ka priecājies par tādiem kā mēs – gandrīz draugi,” piebildu es.
– “Draudzība ir viena lieta, bet ar instrumentiem esmu uzmanīga – tā ir mana pieredze, ceru, ka sapratīsiet,” viņa teica mierīgi.
Es klusēju, tad mierīgi atbildēju: “Labi, saprotu. Tad mēs mēģināsim iztikt paši.”
Tā mēs palikām pie sava. No tā brīža arī sapratām, ka dažkārt labāk lietas atstāt kā ir. Ja būtu zinājuši, ka tā sanāks, iespējams, vasarnīcu izvēlētos citur.
Kaut arī attiecības ar Līgu kļuvušas sarežģītākas, mēs cenšamies saglabāt mieru un baudīt savu vasarnīcu. Bet kā jums – vai jums ir gadījies sastapties ar negaidītām pārmaiņām kaimiņu attiecībās? Kā jūs risinātu tādu situāciju
