Šāda viņas rīcība mūs samulsināja…
Protams, arī mums nākamajā dienā bija daudz darbu. Gribēju apgriezt veco ābeli, bet biju mājās aizmirsusi sekatoru. Sacīju vīram: “Iešu palūgt Tamārai – tik pieredzējušai dārzniecei noteikti tāds ir.”
Kaimiņiene mani sagaidīja ar smaidu, pateicās par gardo šašliku un jauko kompāniju, piebilda, ka tik lieliski pavadījusi laiku, ka pat vārdos nevarot izteikt. Es viņai teicu: “Esmu atnākusi ar lūgumu – aizdod, lūdzu, sekatoru uz pāris stundām.” Tad viņas seja pēkšņi kļuva pavisam nopietna.
Lasi vēl: Trīs cilvēku tipi, kurus nekad nevajadzētu ielaist savā dzīvē
– “Sekators? Protams, man ir. Bet es savus instrumentus citiem nedodu – pēc tam tie kļūst neasi un sabojājas,” viņa atbildēja vēsā tonī. Es pārsteigumā vien pasmaidīju un sacīju: “Kā tad tā? Tu tikko teici, ka priecājies, ka mēs esam gandrīz kā draugi!”
– “Es jau nesaku, ka jūs esat slikti kaimiņi. Bet draudzība ir viena lieta, instrumenti – pavisam cita. Savs inventārs jābūt katram pašam,” viņa atteica.
Lasi vēl: Izteiksmīgi, kraukšķīgi un ļoti garšīgi gurķīši ziemai ar auksto pagatavošanas metodi
Es biju tik apstulbusi, ka kādu brīdi klusēju. Tad noteicu: “Nu skaidrs ar tevi, dārgā kaimiņiene – kad gaļu ēst, tad pirmajās rindās, bet kad palīdzēt – tad ‘ej mājās’.”
Tamāra uzreiz atbildēja: “Es jums neesmu ne darbarīku noma, ne veikals! Vajadzēja pašiem visu sarūpēt, pirms atbraucāt uz dārzu. Un arī par šašliku nevajag man pārmest – es taču nelūdzu, lai mani aicināt ciemos!”
Tad es vairs neklusēju un pateicu visu, ko domāju par viņas nekaunību. Tagad mūsu attiecības ar kaimiņiem ir ļoti saspringtas – es pat neskatos viņu virzienā, kur nu vēl runāt. Ja būtu zinājuši, kāds “pārsteigums” mūs tur gaida, noteikti vasarnīcu būtu iegādājušies citā vietā!
