— Daiga, tev neatradīsies nedaudz sāls? Burtiski šķipsniņu, pašai tikko beidzās.
Gunta stāvēja manā durvju priekšā vieglā, zīdainā mājas tērpā, nedaudz paliekusi galvu sānis, un smaidīja tā, it kā ar savu vizīti darītu man lielu pakalpojumu. Viņas nagi spīdēja pavasarīgi rozā tonī ar sudrabotiem akcentiem — svaigs, dārgs manikīrs, ko uzreiz varēja pamanīt. Skaisti, ne lēti, to uzreiz redzēja pat neprofesionālis.
Es iedevu viņai to sāli — apmēram pusglāzi. Viņa pateicās, apsolīja jau rīt atdot un vieglā solī aizgāja uz savu dzīvokli turpat pretī. Tas notika pirms vairākiem gadiem, kad mēs vēl tikai sākām pierast pie dzīves mūsu jaunajā mājā Cēsīs.
Gunta tur ievācās aptuveni mēnesi pēc manis. Viņai bija ap trīsdesmit pieciem, šķīrusies, strādāja reklāmas aģentūrā un vienmēr izstaroja tādu kā pašpārliecinātību.
Toreiz es nodomāju: parasta kaimiņiene. Dzīvē visādi gadās – beidzas sāls, cukurs vai sērkociņi, tā nav bēda. Es pati savulaik esmu skrējusi pie kaimiņu tantes pēc lauru lapas, kad pamanīju, ka paciņa tukša tieši zupas vārīšanas vidū.
Tikai kaimiņu tante nākamajā dienā parasti atnesa veselu jaunu paciņu, bet Gunta — neko.
Pēc pāris dienām viņa atkal parādījās pie manām durvīm — šoreiz pēc cukura. “Daigiņ, aizdod glāzi cukura, rīt nopirkšu un ienesīšu,” viņa teica. Es iedevu. Bet atpakaļ neko nesaņēmu ne nākamajā dienā, ne pēc nedēļas.
Tad sekoja trīs olas omletei, jo no rīta izrādījies, ka ledusskapis tukšs, bet veikals it kā vēl esot ciet. Lai gan mūsu mājas pirmajā stāvā esošais mazais veikaliņš strādā jau no septiņiem rītā, bet viņa pie manis klauvēja pulksten deviņos.
Grāmatveža precizitāte un rūtiņu burtnīca
Es pēc izglītības esmu grāmatvede un gandrīz trīsdesmit darba gadus esmu pavadījusi, strādājot pašvaldības uzņēmumā, kur precizitāte bija visa pamats. Ieradums visu uzskaitīt, fiksēt un reģistrēt man ir kļuvis par neatņemamu rakstura īpašību – es pamanu katru mazāko sīkumu, katru ciparu un katru atsevišķo pozīciju sarakstā.
Kad klāt bija pirmais pavasaris un man kļuva pilnīgi skaidrs, ka Guntas regulārā “aizņemšanās” nebūt nav nejauša sakritība, bet gan izveidojies pastāvīgs ieradums, es pieņēmu lēmumu rīkoties savā ierastajā un pārbaudītajā stilā.
Es iekārtoju vienkāršu rūtiņu burtnīcu. Uz vāka skaidri uzrakstīju: “Kaimiņiene Gunta — uzskaite”. Un sāku fiksēt katru viņas apmeklējumu. 3. marts — sāls, 200 grami. 12. marts — olas, 4 gabali. 20. marts — cukurs, 300 grami. Mans vīrs Kārlis pamanīja šo burtnīcu pie ledusskapja un tikai pasmīnēja savās ūsās.
— Daiga, tu tiešām taisi grāmatvedību par kaimiņieni? — viņš jautāja, skatoties uz maniem pierakstiem.
— Es to daru sevis dēļ, Kārli. Man patīk kārtība, — es mierīgi atbildēju.
— Nu beidz, tie taču ir sīkumi. Sāls, pāris olas… tās ir kapeikas, — viņš noplātīja rokas.
Es neko neatbildēju. Viņš neskaitīja, bet es — skaitīju. Līdz vasaras sākumam burtnīcā jau bija vairāk nekā divdesmit ierakstu. Summa lēnām, bet neizbēgami auga. Gunta ne reizi, burtiski ne reizi šajā laikā nebija atnesusi atpakaļ pat vienu sāls paciņu. Katru reizi scenārijs bija viens un tas pats: “Es taču atdošu, Daigiņ!”
Situācija kļuva vēl dīvaināka, kad Gunta sāka pārkāpt jebkādas pieklājības robežas. Martā viņa palūdza veselu paciņu sviesta — “ciemiņi tūlīt būs klāt, bet izrādās, ka nav ar ko maizītes apsmērēt”. Aprīlī viņai vajadzēja pusi litra krējuma pīrāgam, solīja vakarā ienest. Neienesa. Maijā — jau veselu desmitu olu, jo vīramāte pēkšņi pieteikusies ciemos un vajagot cept pankūkas.
Kad pieklājība sastopas ar aprēķinu
Tajā maija dienā es pirmo reizi viņu apturēju tieši uz sliekšņa. Es skatījos viņai acīs un pajautāju: “Gunta, bet kad tu plāno atdot par tiem iepriekšējiem reizēm?” Viņa uz sekundi apjuka, tad palieca galvu savā ierastajā manierē un sāka smieties.
“Ak, Daiga, nu ko tu! Tie taču ir sīkumi. Vai tiešām tu visu pieraksti?” viņa jautāja ar tādu kā vieglu, nievājošu pieskaņu. Kad es apstiprināju, ka pierakstu gan, viņa nosacīja, ka mēs taču esam kaimiņienes un gan jau viņa arī man kādreiz palīdzēšot.
Šī palīdzība, protams, nekad netika sniegta. Gunta ne reizi neaplēja manas puķes, kad mēs bijām izbraukuši, un ne reizi nepieņēma manu sūtījumu no kurjera, lai gan viņa strādāja no mājām.
Mani visvairāk kaitināja pat ne tie produkti vai nauda, bet gan fakts, ka viņa to visu varēja atļauties. Es redzēju viņu jaunos zīmolu apģērbos, redzēju dārgus kosmētikas maisiņus un to, kā kurjeri viņai piegādā kastes ar vīnu un delikatesēm.
Mēs ar Kārli dzīvojām no manas pensijas un viņa apsarga algas vietējā ražotnē. Mēs nebijām trūcīgi, bet katru eiro tērējām prātīgi. Uz veikalu gājām ar skaidru sarakstu, un pirkumi vienmēr tika plānoti.
Redzēt Guntu ar perfekto manikīru, kura kārtējo reizi prasa “trīs karotes eļļas”, kļuva par pārbaudījumu maniem nerviem. Es vairs nevarēju klusēt.
[Nospied “Tālāk”, lai uzzinātu, kā tieši Daiga pārmācīja kaimiņieni un kādu rēķinu viņa uzlika uz galda pēdējā vizītē.]
2. DAĻA: Lielais rēķins par “sīkumiem”
Tā pavasara pēcpusdienā notika tas, kas pielika punktu manai trīs gadus ilgušajai pacietībai. Ārā jau sākās pirmie dārza darbi, gaiss smaržoja pēc plaukstošām lapām. Es atgriezos no tirgus un lēnām kāpu uz savu stāvu. Kāpņu telpā es sastapu Guntu.
Viņa nesa četrus pamatīgi smagus iepirkumu maisus no “Sky” vai kāda līdzīga augstāka līmeņa veikala, kur produkti vienmēr izskatās izmeklēti.
No viena maisa rēgojās kvalitatīvas kūpinātas desas līkums, bet no otra rēgojās liela paka ar karaliskajām garnelēm, par kuru cenu parasts cilvēks parasti divreiz pārdomātu, pirms to liktu savā grozā.
Viņa pamanīja mani un kā parasti uzsmaidīja:
Pāršķir otru lapu, lai uzzinātu, kā tieši Daiga pārmācīja kaimiņieni un kādu rēķinu viņa uzlika uz galda pēdējā vizītē
