Kaimiņiene pie katra auga siltumnīcā piesprauda sarūsējušu naglu -kad uzzināju iemeslu, sāku darīt to pašu

Protams, es neesmu ne agronoms, ne zinātnieks, taču dzīvošana privātmājā prasa zināmu novērošanas spēju. It īpaši, ja aiz logiem ir dobes, bet aiz žoga rosās kaimiņiene Marija, kura kaut ko dara siltumnīcā.

Ciema ļaudis lēš, ka vecajai dāmai jau ir gandrīz astoņdesmit, taču viņa turas labi. Ceļas pirms rītausmas, uzvelk halātu ar nobružātu apakšmalu, bet ar tādu sejas izteiksmi it kā dotos uz pagasta padomes sēdi. Mēs ar Mariju neesam gluži draugi, taču ik pa laikam kopā iedzeram tēju uz soliņa aiz zemes gabala. Sieviete dzīvo viena. Vienīgais, kas viņu glābj no vientulības, ir ruds kaķis ar apsarga ieradumiem: dzīvnieks sēž pie siltumnīcas kā sargpostenī un nenolaiž acis no manis.

Ja gurķi neauga, pabaroju tos ar šo šķīdumu – tagad es vācu ražu pilniem spaiņiem

Pavasarī, tiklīdz nokūst sniegs, Marija jau kaut ko dara siltumnīcā. Viņai ir rūpnīcas siltumnīca – polikarbonāts, trīs reiz seši metri, salikta dēla klātbūtnē, kad viņš vēl brauca viņu apciemot. Kādu dienu pamanīju, ka večiņa kaut ko dara pie katra tomātu krūma. Sākumā domāju – varbūt viņa laista augus no kāda dīvaina trauka. Piegāju tuvāk un neticēju savām acīm – vecā kundzīte spiež zemē naglas. Un ne jaunas, bet sarūsējušas.

– Marij, ko jūs tur darāt, vai drīkstu jautāt? Viņa, nenovēršoties no darba, atbild: – Nagliņas spraužu. Vit. Ferrum. Helāts. Toreiz nepūlējos noskaidrot – pamāju ar galvu, it kā būtu sapratis. Lai gan patiesībā neko īsti nesapratu. Atgriezos savā mājā, ieslēdzu tējkannu, ielēju kaķenei pienu – viņa nošņācās, aizgāja, kā aizvainota grāfiene. Pannā ieliku sviestu, trīs olas, sīpolus – visu uz vecās plīts, kas vairs kārtīgi nesakarst. Sēžu, ēdu, skatos pa logu uz kaimiņmājas siltumnīcu. Un manā galvā viss griežas: vit. ferrums, helāts … naglas.

Nākamajā dienā atkal satiku Mariju pie žoga, saņēmu drosmi un apvaicājos. – Tātad, jūs tur saspraudāt parastas naglas?
Jā, – viņa saka, – bet sarūsējušas. Jaunas naglas neder. Bet sarūsējušas naglas ir tieši tas, kas jums nepieciešams. Mitrums reaģē ar augsni, dzelzs nonāk augsnē. Tomātiem nepiemetas nekādas kaites un tie nesačokurojas. Gurķi aug labāk. Pipari uzbriest un kļūst sulīgi. Atceries ražu, ko es tev rādīju pagājušajā gadā?

Nekad nebiju iedomājies, ka sieviete, ar kuru satikos, varētu būt tik viltīga — man nācās rīkoties

Un tad, ziniet, es atcerējos – pagājušajā gadā Marijai bija izauguši apskaužami lekni un sulīgi dārzeņi. Bet manas tomātu lapas bija bālas. Un ko es darīju? Vienmēr lietoju veikalā iegādātus piebarošanas produktus. Bet tie nedeva tikpat kā nekādu labumu, tikai mans maciņš kļuva tukšāks.

Bet tikai tagad uzzināju, ka sarūsējusi nagla, kas iesprausta blakus auga saknei, patiesībā ir vienkāršākais veids, kā pabarot augu ar dzelzi. Kad metāls sāk palēnām rūsēt, dzelzs nonāk augsnē tādā veidā, ka saknes to var viegli uzsūkt – gandrīz kā no dārgiem helātu mēslošanas līdzekļiem, tikai bez spilgtā iepakojuma, augstas cenas un skaļiem solījumiem uz etiķetes.

Viktor, – Marija reiz man sacīja, kad abi sēdējām uz soliņa, – tas ir vienkārši. Tā rīkojās kolhoza laikos. Mums bija agronoms, stingrs, bet gudrs. Viņš pat mēdza jokot: “Nagla ir augsnes vitamīns.”

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā