Pēdējais piliens un sekas
Vēsma juta, kā viņā sāk vārīties milzīgs kamols. Tas vairs nebija tikai pārpratums vai vienkārša kaimiņu draudzība. Tā bija nekaunīga, apzināta un demonstratīva ienākšana viņu personīgajā telpā, ko vairs nevarēja ignorēt.
— Tev viņai ir jāpasaka viss tieši acīs, — viņas vīrs teica tajā vakarā, kad pēdējie viesi bija aizbraukuši un viņi divatā sēdēja tumšajā terasē. — Citādi šis murgs nekad nebeigsies. Viņa pati neaizies. Nekad.
Nākamajā rītā Vēsma beidzot sadūšojās. Viņa skaidri zināja — atpakaļceļa nav, ja viņa vēlas šeit palikt. Rimma, precīzi kā pēc grafika, parādījās pie vārtiņiem 9:15.
— Es te pa nakti padomāju — varbūt šodien kopā iesālām gurķus? Mana tante atsūtīja vienkārši izcilu recepti.
— Rima, — Vēsma iznāca no mājas un stingri nostājās viņas priekšā, neļaujot spert ne soli tālāk dārzā. — Mums ir nopietni jārunā.
— Protams, dārgā! — sieviete tūlīt pat mēģināja apsēsties uz tuvākā krēsla. — Esmu tikai par kārtīgu izrunāšanos.
— Nē, apsēsties nevajag. Rima, tu nāc pie mums bez ielūguma. Tu nāc katru dienu, jebkurā laikā. Un tas mums ļoti traucē. Tu bez atļaujas ietraucies mūsu privātajā dzīvē un mūsu mājās.
Rimas pašpārliecinātais smaids lēnām, centimetru pa centimetram pazuda no viņas sejas, atstājot tur aukstu neizpratni.
— Mēs neesam draugi, Rima. Mēs esam tikai kaimiņi. Un mēs šo māju pirkām, lai pabūtu divatā, mierā. Mēs esam neizsakāmi noguruši no tavas pastāvīgās kontroles, taviem mūžīgajiem padomiem un pēkšņajām vizītēm. Lūdzu, turpmāk nāc tikai tad, ja mēs tevi uzaicinām.
— Nu, piedodiet, ka esmu tik sirsnīga un atvērta dvēsele. — Rimma asi un skaļi noteica, strauji pieceļoties kājās. — Es tikai gribēju kā labāk, gribēju jums palīdzēt iedzīvoties.
— Tu neesi sirsnīga, tu esi nospiedoša, — Vēsma stingri un mierīgi atbildēja, skatoties viņai tieši acīs.
Rimma uzliesmoja:
— Ak, re, kādi jūs patiesībā esat. Nepateicīgie. Bet es pret jums izturējos kā pret saviem bērniem. Vairs nesagaidīsiet no manis ne ābolkūkas, ne manus vērtīgos padomus. Dzīvojiet savā klusumā, ja jau jums to tā vajag.
Un viņa aizgāja. Uz visiem laikiem. Nu, vismaz viņa vairs nenāca iekšā dārzā. Taču sākās kaut kas cits — “kaimiņu atriebības” fāze. Pirmo nedēļu viss tiešām bija neparasti kluss. Pat pārāk kluss. Vēsma neviļus katru rītu saspringti klausījās — vai tiešām nenočikstēs vārtiņi, vai neatskanēs tā skaļā balss. Bet Rimma turēja savu aizvainoto vārdu.
Lasi vēl: Es nekad neizleju sālījumu no burkas, pastāstīšu ko es ar to daru
Pēc tam sākās…
Pie viņu žoga “nejauši” sāka parādīties pārbāzti atkritumu maisi. Tieši pie iebraucamajiem vārtiem kāds regulāri atstāja tukšas stikla pudeles. Dažreiz, kad viņi nebija mājās, kāds uzkāra netīras, vecas lupatas uz viņu tīrās veļas žāvētāja, kas atradās tuvu žogam. Bet visnepatīkamākais bija rīti: reiz agri no rīta, tieši pirms sešiem, Rimas zemesgabalā sāka skanēt radio ar maksimālo skaļumu, un līdz pat astoņiem rītā visa vasarnīcu apkaime bija spiesta klausīties lētu šlāģeri un reklāmas.
— Atriebīga un sīkumaina sieviete, — kādu vakaru, vācot pudeles pie vārtiem, drūmi pamanīja Vēsmas vīrs.
— Bet zini, lai viņa dara, ko grib. Lai viņa piemēslo, lai liek tās pudeles, lai viņas radio bļauj. Galvenais ir tas, ka viņa vairs nelien mūsu mājā un nesēž pie mūsu galda, — Vēsma beidzot pasmaidīja, jūtot patiesu atvieglojumu.
Pēc mēneša mēs beidzot pasūtījām un uzstādījām augstu, saspraustu un pilnīgi necaurredzamu koka žogu, lai viņa mūs vairs vispār nevarētu redzēt un mēs neredzētu viņas “dāvanas”. Un, ja tā padomā — šķiet, ka tā sieviete jau nav pēc dabas ļauna, viņa vienkārši ir vientuļa. Bet dažreiz tāda pārlieku liela “vienkāršība” un robežu neizjušana tiešām ir sliktāka par atklātu. Ko jūs par to domājat? Vai jums arī ir gadījušies šādi kaimiņi?
(stāsta pirmā daļa ir pirmajā lapā – spied atpakaļ)
