Atceros, kā pagājušā gada rudenī kaimiņiene pārliecās pāri žogam un ar smaidu pajautāja: “Ko tu tur ar rozēm buries? Divdesmit gados dārzā neko tādu neesmu redzējusi.”
Es stāvēju ar pelnu spaini un vecām avīzēm, gatavojoties nosegt savus krūmus pēc metodes, ko man reiz pastāstīja draudzenes vecmāmiņa no Sibīrijas. Kaimiņiene pagrozīja pirkstu pie galvas un aizgāja pie savām rozēm, kuras viņa vienkārši apbēra ar zemi — kā visi apkārt.
Ziniet, mūsu dārzkopju kooperatīvā valda tāds kā nerakstīts “pareizās kopšanas” kults. Visi dara vienādi: apber rozes ar kūdru, pārklāj ar egļu zariem — un lieta darīta. Ja dari citādi, uzreiz kļūsti par izsmiekla objektu. Bet es vienmēr esmu uzskatījusi, ka paaudžu pieredze ir vērtīgāka par kaimiņu viedokli.
Kāpēc nolēmu mēģināt
Manas rozes vienmēr ir bijusi mana lepnuma lieta — desmit krūmi dažādu šķirņu, no tējhibrīda līdz kāpelējošām. Trīs gadus pēc kārtas es tās sedzu pēc “klasiskās” metodes, un katru pavasari vismaz divi krūmi sabojājas. Vienreiz nosala, citreiz sapuva zem seguma. Sevišķi žēl bija franču skaistules.
Pārmeklēju daudz informācijas internetā — visur rakstīja vienu un to pašu. Līdz reiz tirgū nejauši sarunājos ar kādu sirmgalvi, kas pārdeva rožu stādus. Viņa pastāstīja, kā viņu Sibīrijas ciematā rozes pārziemo pat labāk nekā pie mums. Izrādījās, noslēpums ir rūpīgā sagatavošanā — katram posmam ir nozīme.
Sākumā šaubījos. Metode šķita sarežģīta un pat dīvaina. Bet man taču nebija ko zaudēt — rozes tāpat bojājas. Septembrī sāku tās gatavot ziemai pēc jaunās shēmas. Un tieši tad kaimiņiene mani pieķēra “eksperimentā”.
Ko darīju citādi nekā pārējie
Vispirms veicu to, par ko daudzi pat nedomā — sēņu kaites profilaksi. Apstrādāju visus krūmus ar dzelzs vitriola šķīdumu, lai likvidētu sporās paslēpušos sēnīšu ierosinātājus. Parasti ar to darbojos pavasarī, bet es nolēmu problēmu novērst laikus.
Tad pabaroju rozes ar pelniem — jā, tieši rudenī! Ne ar slāpekli, bet ar kāliju un fosforu, kas stiprina koksni un uzlabo salizturību. Pa glāzei pelnu zem katra krūma, viegli iemaisot zemē. Kaimiņiene toreiz teica, ka “pārbarošu rozes”, bet es klusēju.
Tad nāca visinteresantākais. Tā vietā, lai apbērtu rozes ar zemi vai kūdru, es izmantoju sausu skaidiņu un skuju maisījumu — apmēram 30 cm slāni. Šāda sega neuzsūc mitrumu kā zeme, ļauj saknēm elpot, un skujas vēl atbaida grauzējus un dezinficē augsni.
Dzīparus saņēmu, bet ne cieši, katru krūmu ietinu vairākās vecu avīžu kārtās, virsū uzvilku cukura maisus. Par to kaimiņiene smējās visvairāk — “rozes neesot kartupeļi pagrabā”. Bet šāds pārklājums rada gaisu caurlaidīgu slāni, kas pasargā no vēja un liekā mitruma. Turklāt atkušņa laikā to var viegli atvērt, lai izvēdinātu.
Nemierīgā ziema
Atzīšos, visu ziemu biju satraukta. Ja nu kaimiņienei taisnība un rozes atkal sabojāsies? Ziema bija kaprīza: te -25 °C, te atkusnis un lietus. Vairākkārt braucu pārbaudīt, vai segums stāv kārtībā.
Kaimiņiene smējās: “Nu, kā tavas rozes maisiņi turas?” Es tikai pasmaidīju. Bet februārī, kad pēc atkušņa pēkšņi uznāca sals, biju pārliecināta — rozēm gals.
Lasi vēl: Kažetas Ahmetžanovas horoskops: ko liktenis sagatavojis katrai zodiaka zīmei no 27. oktobra līdz 2. novembrim
Marta saulainajās dienās sāku pakāpeniski atvērt segumu, lai krūmi elpotu. Kaimiņiene arī noņēma egļu zarus — un zem tiem atrada pelējumu, daži dzinumi bija satumsuši. Viņa sāka tos steidzami tīrīt un apstrādāt.
Zem maniem maisiem un avīzēm bija sauss, skaidas palikušas gaisīgas, dzinumi — zaļi un veseli. Pilnībā segumu noņēmu tikai aprīļa vidū, kad sals vairs nebija.
Kad kaimiņiene nāca pēc padoma
Aprīļa beigās, kad manas rozes jau zaļoja, aizgāju pie kaimiņienes — iedzert tēju. Skats bija bēdīgs: trīs krūmi pilnībā sabojājās, vairākiem nācās nogriezt gandrīz visus dzinumus. Tikai trīs bija saglabājušies.
Viņa bija patiesi sarūgtināta — rozes bija atmiņa par viņas māti, daži šķirņu stādi vairs nav atrodami. Kad pateicu, ka manējās visas dzīvas un veselīgas, viņa klusēja, tad teica: “Parādi, kā tu to darīji rudenī. Toreiz smējos, bet laikam nevajadzēja.”
Aizvedu viņu pie savām rozēm. Viņa rūpīgi aplūkoja krūmus, pieskārās dzinumiem, pārbaudīja pumpurus. Es paskaidroju, ka galvenais — pasargāt rozes ne tik daudz no sala, cik no mitruma un temperatūras svārstībām. Pastāstīju visu soli pa solim — par pelniem, skaidām ar skujām, par avīzēm un maisiem. Viņa pierakstīja visu kladītē, uzmanīgi klausījās.
“Zini,” viņa teica, “20 gadus dārzā esmu, domāju, ka visu zinu. Bet izrādās — mācīties vajag vienmēr.” Tā mēs sākām draudzēties. Viņa man stāsta par gladiolām, es dalos ar rožu noslēpumiem. Šoruden viņa savas rozes jau gatavoja pēc manas metodes, tikai avīžu vietā izmantoja kraftpapīru — “izskatās glītāk”, viņa teica.
Ko es no tā iemācījos
Dārzs nav noteikumu kopums — tā ir nepārtraukta mācīšanās, novērošana un eksperimenti. Tas, kas der vienam, citam var nederēt: atšķiras klimats, augsne, pat mikroklimats divos kaimiņu dārzos.
Galvenais — nebaidīties mēģināt ko jaunu un nemēdīties par citu pieredzi. Jo aiz katras “dīvainas” metodes slēpjas kāda cilvēka novērojumi un atklājumi.
Šopavasar manas rozes uzziedēja divas nedēļas agrāk nekā parasti — stipras, veselīgas, pilnas pumpuru. Katru rītu eju pie tām ar kafijas tasi un domāju par to rudeni, kad uzdrošinājos rīkoties citādi.
Lasi vēl: Tavs dzimšanas datums ir kods tavai dzīvei: kādu mācību tev ir lemts apgūt
Dažkārt pietiek vienkārši pārstāt darīt “kā visi” un sākt darīt “kā pareizi taviem augiem”. Rezultāts neliks ilgi gaidīt.
