Kādu dienu man negaidīti piezvanīja kaimiņiene Elīna. Viņas balss tālrunī skanēja dzīvīgi, pat jauneklīgi – nepavisam ne tā, kā parasti mūsu retajās tikšanos reizēs Ķengaraga daudzdzīvokļu ēkas kāpņu telpā.
– Andri, dārgais! Kā jums iet? Pagājis ilgs laiks, kopš neesam viens otru redzējuši. Es biju neizpratnē. Piecu gadu laikā, kopš dzīvoju šajā namā, knapi bijām pārmijuši pāris frāzes par laikapstākļiem vai komunālajiem pakalpojumiem. Un pēkšņi – tāds draudzīgums!
– Labdien, Elīna. Viss ir labi, paldies par apvaicāšanos. – Klausieties, man jums ir priekšlikums. Es nesen atgriezos no Kolumbijas un atvedu lielisku kafiju. Īsts dārgums! Varbūt šovakar vēlaties atnākt uz tasi kafijas? Pie viena parunāsimies.
Viņas balss skanēja tik sirsnīgi un silti, ka šķita neērti atteikties. Turklāt es tiešām esmu labas kafijas cienītājs. – Ar prieku, es atbildēju. – Cikos jums būtu ērti? – Atnāciet septiņos, es gaidīšu. 47. dzīvoklis, piektais stāvs. Norunātajā laikā devos pie Elīnas augšā ar liftu. Kaut kur dvēseles dziļumos radās dīvaina priekšnojauta. Es neesmu aizdomīgs cilvēks, bet kaut kas neizskaidrojams lika man saspringt. Varbūt tā bija tikai neierasta situācija, dodoties apciemot sievieti, kuru tik tikko pazinu.
Durvis atvērās gandrīz acumirklī, it kā Elīna aiz tām būtu stāvējusi un gaidījusi. – Nāc iekšā, nāc iekšā! – Viņa starojoši pasmaidīja, paejot malā. Elīna izskatījās savādāk nekā parasti. Ierastā lietišķā kostīma vai parastas kleitas vietā viņa bija tērpusies košā zīda halātā ar eksotisku rakstu. Viņas mati, kas parasti bija sasieti glītā copītē, brīvi krita pār pleciem. Grims bija pamanāmāks nekā parasti.
– Novelciet apavus un nāciet viesistabā. Es tieši gatavoju kafiju. Novilku kurpes un devos iekšā dzīvoklī. Un tad mani pārņēma dīvaina sajūta – it kā būtu nonācis pavisam citā pasaulē. Elīnas mājoklis man lika apmulst ne pa jokam. Pieticīga iekārtojuma vietā, ko varētu sagaidīt no vientuļas pirmspensijas vecuma sievietes, viesistaba izskatījās kā dekorācija kinofilmai.
Pie sienām bija sakārtas dīvainas maskas, kas izskatījās pēc Āfrikas totēmiem. Visur bija dažāda lieluma sveces, sākot no mazām un beidzot ar lielām. Telpas centrā stāvēja zems galds, pārklāts ar tumšu audumu ar nesaprotamiem simboliem. Ap to krēslu vietā bija spilveni.
Istabas stūrī bija neliels altāris ar man nepazīstamu cilvēku fotogrāfijām, kuras ieskāva kaltēti ziedi un kaut kādi amuleti. To priekšā dega sveces. – Sēdieties, – Elīna norādīja uz spilveniem. – Kā jums patīk mana kolekcija? Iespaidīgi, vai ne? – Ļoti neparasti, – es piesardzīgi atbildēju, apsēžoties uz tuvākā spilvena. – Vai jūs interesē etnogrāfija?
– Ak, tas ir daudz vairāk nekā tikai interese! – Viņa noslēpumaini pasmaidīja. – Tā ir mana dzīve, mans aicinājums. Pēdējos piecpadsmit gadus esmu pētījusi dažādu tautu senās prakses. Sākumā tā bija tikai ziņkārība, bet pamazām… Ziniet, kā tas notiek? Tu ej arvien dziļāk un dziļāk. Mana kaimiņiene devās uz virtuvi, turpinot runāt.
– Kafija, ko es jums pagatavoju, nav tikai dzēriens. Tā ir daļa no senas paražas, kas pie mums nācis no gadsimtu dzīlēm. Kuna cilts šamaņi to izmantoja, lai sazinātos ar senčiem. Es sāku justies neērti. Elīna atgriezās, nesot paplāti ar divām māla krūzēm, no kurām cēlās smaržīgi tvaiki. Smarža bija patiesi brīnišķīga – bagātīga, ar kanēļa un vēl kaut kādām notīm, netverama.
– Lūk, ņemiet. Bet vispirms vajag izteikt pateicību par zināšanām, ko viņi jums devuši, – viņa nolika man priekšā krūzīti un pacēla savu, kaut nočukstot nesaprotamā valodā. Es paņēmu krūzīti, neuzdrošinādamies dzert. Kafija izskatījās dīvaini – pārāk bieza, ar dažām augu daļiņām virspusē.
– Kaut kas nav kārtībā? – Elīna jautāja, pamanījusi manu neizlēmību. – Nē, nē, viss ir kārtībā. Es to vienkārši apbrīnoju, – es pieklājīgi pasmaidīju, paceļot krūzi pie lūpām un izliekoties, ka pagaršoju. – Es redzu, ka jūs esat īpašs cilvēks, sieviete pēkšņi teica, vērīgi skatoties man acīs. – Jūsos ir spēks, par kuru jūs pat nenojaušat. Tas piesaista senčus. – Kādus senčus? – Noliku krūzi atpakaļ uz galda, nolemdams, ka tomēr kafiju nedzeršu.
– Dažādus. Viņi ir mums visapkārt. Vienkārši lielākā daļa cilvēku nezina, kā tos ieraudzīt un saklausīt. Bet es iemācījos. Un varu arī jums iemācīt. Tajā brīdī kaut kur dzīvokļa dziļumā kaut kas nokrita ar lielu blīkšķi. Elīna pat nesatrūkās, tikai noslēpumaini pasmaidīja.
– Viņi jau ir šeit. Viņi jūs sajūt. – Kas te ir? -sāku lēnām celties no spilvena. – Nebaidieties. Tie ir tikai mājas gariņi. Viņi ir ziņkārīgi, kā bērni, – Elīna smējās, taču viņas smieklos bija kaut kas nedabisks. – Mans dzīvoklis ir starp pasaulēm. Es to izveidoju daudzu gadu prakses laikā. Katrs objekts šeit ir uzlādēts ar enerģiju.
Uzmanīgāk paskatījos apkārt un ieraudzīju kaut ko tādu, ko sākumā nebiju pamanījis. Plauktos bija sarindotas mazas figūriņas, kas atgādināja lelles. Pie griestiem karājās kaltētu zāļu buntītes un dīvaini veidojumi. Pie vienas no sienām karājās pasaules karte, kas bija nosprausta ar daudzkrāsainu galviņu kniepadatām. – Tās ir spēka vietas, – Elīna paskaidroja, sekojot manam skatienam. – Esmu apmeklējusi lielāko daļu no tām. Katrs ceļojums ir jauna iniciatīva, jauns apgaismības līmenis.
Istabā kļuva smacīgi. Vīraka smarža, ko iepriekš nebiju sajutis, sajaucās ar kafijas aromātu, radot smagu, spiedīgu atmosfēru. – Andri, vai zināt, kāpēc es jūs uzaicināju? – Elīna paliecās uz priekšu, viņas acis dīvaini dzirkstīja. – Es domāju tāpēc, ka esmu jūsu kaimiņš, – es piesardzīgi atbildēju, cenšoties saglabāt mieru. – Ak nē, viņa pamāja ar galvu. – Es jūs vēroju jau ilgu laiku. Ļoti ilgi.. Mani ceļveži man teica, ka tu jūs esat tas, kurš man vajadzīgs.
Uz galda Elīnas priekšā gulēja bieza ādas grāmata. Viņa to atvēra, pāršķirot lapas ar tekstu, kas rakstīts ar roku, un dīvainiem simboliem.
– Lūk, – viņa apstājās pie vienas no lapām. – Šeit teikts, ka, lai pabeigtu lielo darbu, nepieciešams, lai savu enerģiju brīvprātīgi ziedotu cilvēks, kurš dzimis… Tad sieviete pēkšņi apklusa un vērīgi paskatījās uz mani.
– Jūs pēc horoskopa esat Vērsis, vai ne? Sajutu nepatīkamu sajūtu. Patiešām, es esmu dzimis maijā. – Kā jūs to zināt? – Es jums saku, viņi zina visu, – Elīna apmierināti pasmaidīja. Viņi man stāstīja daudz interesanta par jums, viņa turpināja, šķirstot grāmatas lappuses ar satraucošu lēnumu. – Mūsu mājā jūs esat vienīgais Vērsis ar nepieciešamo… potenciālu.
Es lēnām piecēlos kājās, cenšoties to darīt pēc iespējas dabiskāk. – Ziniet, es domāju, ka man ir laiks doties. – Rīt agri jāceļas, – mēģināju smaidīt, bet smaids iznāca saspīlēts.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
