– Ko jūs sakāt, Andri, mēs taču tikko sākām! – arī Elīna piecēlās. – Šis neaizņems daudz laika. Un neuztraucieties, es nedarīšu neko… liktenīgu, – viņa klusi iesmējās. – Vajag tikai apvienot spēkus, lai pabeigtu ciklu. Pretī šim brīdim soļoju jau piecpadsmit gadus!
Viņas acīs parādījās drudžains mirdzums, kas man nemaz nepatika. Paspēru soli pretī ārdurvīm.
– Piedodiet, bet man tiešām jāiet.
– Vai jūs jau aizejat? – Elīnas balsī bija dzirdamas vilšanās notis, kas ātri vien pārvērtās par kaut ko līdzīgu nepatikai. – Man likās, ka esat jaunai pieredzei atvērts cilvēks. Turklāt vēl neesat nomēģinājis kafiju. Manu uzmanību atkal piesaistīja dīvaina skaņa no dzīvokļa dziļumiem – it kā kāds klusi skrāpētu durvis. – Kas tas ir? – jautāju, iekšēji sastingstot.
– Ak, tas ir tikai mans kaķis, – Elīna atmeta ar roku, bet kaut kā nepārliecinoši. – Vienmēr grib iekļūt nepareizajā istabā. Bet es nemanīju nekādas pazīmes, kas liecinātu par mājdzīvnieka klātbūtni dzīvoklī – ne pakaišu kasti, ne bļodiņu, ne rotaļlietas. Elīna pēkšņi piegāja pie manis un satvēra manu roku. Viņas pirksti bija negaidīti spēcīgi un auksti. – Andri, neejiet prom. Jums nav ne jausmas, kādas iespējas jums pavērsies, ja paliksiet. Es jums parādīšu slepenas zināšanas, kas pieejamas tikai dažiem!
Nejauši pievērsu skatienu vienai no plauktā saliktajām figūriņām. Vai man izlikās, vai arī tai mugurā bija jaka tieši tādā pašā krāsā, kādu es biju uzvilcis vakar? Un figūriņas vaibstos bija kaut kas ļoti pazīstams… – Laidiet, lūdzu, – es maigi, bet stingri atbrīvoju roku. – Man tiešām jāiet. Elīna atkāpās un viņas seja kļuva bēdīga. – Jūs pieļaujat kļūdu! – viņa iesaucās.
Lasi vēl: Valsts ieņēmumu dienests izplata oficiālu paziņojumu Latvijas iedzīvotājiem – jāizdara izvēle
Tajā brīdī dzīvoklī pēkšņi nodzisa gaisma. Telpa iegrima pustumsā, ko apgaismoja tikai mirgojošas sveces. To liesmas pēkšņi izstiepās uz augšu, kļūstot nedabiski augstas. – Vai jūs redzat? – Elīnas balsī bija triumfs. – Viņi ir šeit. Viņi nevēlas jūs laist prom. Jutu, kā pāri ķermenim pārskrien ”skudriņas”. Kaut kas nebija kārtībā ar šo dzīvokli, ar šo sievieti. Sajutu neizskaidrojamas bailes.
– Man jāiet, – es apņēmīgi devos uz izeju, bet Elīna metās pie durvīm, aizšķērsojot man ceļu. – Kāds? Par ko jūs runājat? – Es sāku zaudēt pacietību. – Es atnācu tikai iedzert kafiju, nevis piedalīties apšaubāmās lietās. Kā vēlāk izrādījās, Elīna ne vienmēr bijusi tāda. Pirms aiziešanas pensijā viņa strādājusi par parastu grāmatvedi. Taču pirms pieciem gadiem, pēc vīra aiziešanas, viņa sākusi interesēties par šo un pamazām tik ļoti iegrimusi fantāziju pasaulē, ka robeža starp realitāti un izdomu kļuvusi neskaidra.
Pēc šī gadījuma es kļuvu daudz piesardzīgāks pret negaidītiem ielūgumiem. Un jā, tagad es labprātāk gatavoju kafiju pats. Pat Kolumbijas. Dārgais lasītāj, ja tev šis stāsts šķita interesants, atzīmē rakstu ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos. Būsim pateicīgi arī par taviem komentāriem!
