Klausījos, kā pastnieks stāsta kaimiņienei manas sarakstes detaļas. Tā vairs nebija ziņkārība. Tā bija sarakstes noslēpuma pārkāpšana. Es atgriezos mājās un apsēdos uz dīvāna. Tā. Mierīgi. Jāpadomā.
Pirmais variants — iesniegumi, skaidrošana.
Otrais variants — samierināties. Pieņemt, ka dzīvoju kā akvārijā.
Trešais variants…
Es paskatījos uz fotogrāfijām uz sienas. Māja bija mīļa, mājīga. Bet miera te vairs nebūs. Paņēmu telefonu. Sazvanīju nekustamā īpašuma aģenti:
— Labdien! Atceraties manu māju Dārza ielā? Jā, to pašu. Gribu pārdot.
— Steidzami pārdot? — pārsteigta pajautāja aģente.
— Jā. Mēneša laikā.
— Var uzzināt iemeslu?
— Pārvācos.
— Un uz kurieni, ja nav noslēpums?
— Pagaidām nezinu. Bet te dzīvot vairs negribu.
— Skaidrs. Kaimiņi?
— Kaut kas tāds.
— Gadās. Labi. Rīt atbraukšu. Novērtēsim māju.
Es noliku klausuli un sajutu atvieglojumu. Dīvaini. Pirms stundas vēl domāju, kā visu labot. Bet tagad sapratu — negribu. Gribu vienkārši aiziet. Nākamajā dienā atbrauca māklere. Novērtēja māju. Cena mani apmierināja.
— Pārdošu ātri, — viņa apsolīja. — Māja laba. Dokumenti kārtībā.
— Lieliski.
— Un uz kurieni pati domājat pārvākties?
— Skatos variantus. Varbūt citā rajonā. Bet varbūt vispār uz pilsētu.
— Piecdesmit divu gadu vecumā sākt visu no jauna?
— Kāpēc gan ne? Bērni ir pieauguši. Strādāt nav jāsāk. Laiks pārmaiņām.
— Jums taisnība. Es tā nevarētu. Bet jūs esat malači.
Sludinājumu par mājas pārdošanu ievietoja pēc nedēļas. Kaimiņiene atskrēja tajā pašā dienā:
— Tu ko, māju pārdod?
— Pārdodu.
— Kāpēc?
— Gribas pārmaiņas.
— Un kur pārvāksies?
— Pagaidām neesmu izlēmusi.
— Varbūt nevajag steigties? Padomā vēl.
— Es jau padomāju. Lēmums pieņemts.
— Bet mēs taču esam kaimiņienes! Draudzenes!
Es paskatījos uz viņu:
— Draudzenes neapspriež viena otras personīgās lietas ar svešiem cilvēkiem.
— Es taču bez nolūka!
— Zinu. Bet rezultāts ir viens un tas pats.
Kaimiņiene aizgāja noskumusi. Bet es turpināju kravāt mantas. Pircēji atradās ātri. Jauna ģimene ar diviem bērniem. Māja viņiem patika.
— Kāpēc pārdodat? — jautāja sieva.
— Pārvācos uz citu pilsētu.
— Pie bērniem?
— Nē. Vienkārši gribas pārmaiņas.
— Saprotu. Bet kaimiņi labi?
Es aizdomājos:
— Pārsvarā jā. Viena gan ļoti ziņkārīga. Bet jūs esat jauni, varbūt ar jums sadraudzēsies.
— Un kāda tā ziņkārība?
— Patīk noskaidrot citu dzīves sīkumus. Apspriest ienākumus. Tādas lietas.
Vīrs pasmaidīja:
— Mums tādi ienākumi, ka tur nav ko apspriest. Kredīts uz māju divdesmit gadiem, un katram pa diviem darbiem.
— Tad jums noteikti nav par ko raizēties.
Darījumu noslēdza pēc divām nedēļām. Naudu pārskaitīja kontā. Pārcelšanās dienā es saliku pēdējās lietas mašīnā. Galina stāvēja pie žoga un skatījās.
— Varbūt vēl pārdomāsi?
— Nē. Viss izlemts.
— Jauno adresi iedosi?
— Pagaidām nezinu, kur dzīvošu.
— Kā nezini?
— Braukšu, kur acis rāda. Atradušu vietu, kas patiks.
— Un ko tur darīsi?
— Dzīvošu. Lasīšu grāmatas. Pastaigāšos. Iepazīšos ar cilvēkiem.
— Bet nauda?
Es iesmējos:
— Pajautā pastniekam. Viņš tev visu pastāstīs.
Iesēdos mašīnā. Iedarbināju motoru.
— Piedod man. Varbūt es kaut ko nepareizi darīju.
— Piedodu. Bet tas neko nemaina.
— Man tevis pietrūks.
— Bet man pietrūkst klusuma.
Kaimiņiene zināja par mani visu. Izņemot to, ka es protu pazust. Es iesēdos mašīnā. Aizmugures spogulī redzēju, kā kaimiņiene stāv pie vārtiem. Un redzēju arī, kā jaunie kaimiņi iznāk pagalmā — jauna ģimene ar bērniem. Interesanti, cik ilgi viņa pētīs viņu dzīvi? Lai gan… tā vairs nebija mana problēma.
Es nogriezu no mūsu ielas un sajutu, kā no pleciem nokrīt smagums. Brīvība. Lūk, ko es jutu. Dzīve ir īsa. Tērēt to ssarunām ar kaimiņieni? Nē, paldies. Labāk to izmantot, lai atrastu jaunu māju. Jaunu pilsētu. Jaunus draugus. Telefonā atskanēja ziņa no meitas: “Mamm, kā tev klājas? Kad būs jaunās mājas adrese?”
Es atbildēju: “Pagaidām braucu. Adrese būs tad, kad atradīšu vietu savai dvēselei.” “Atrodi gan! Bet ja neatradīsi?” “Atrodošu noteikti. Veiksme mīl drosmīgos.” Es noliku telefonu un paskatījos uz ceļu priekšā. Varbūt doties uz dienvidiem. Pie jūras. Kāpēc gan ne? Piecdesmit divu gadu vecumā var sākt visu no jauna. It īpaši, ja ir tāda iespēja.
Bet kaimiņiene lai paliek ar savu ziņkārību. Un ar jaunajiem kaimiņiem. Pēc mēneša saņēmu ziņu no Gviņas:
“Jaunie kaimiņi tik noslēgti! Vispār neko par sevi nestāsta. Kļuva garlaicīgi. Kur tu esi? Atsūti adresi.”
Es lasīju šo ziņu, sēžot terasē īrētā dzīvoklī pie jūras. Aiz loga šļakstījās viļņi. Uz galda stāvēja kafijas krūze. Un nodomāju: patiesībā laime bija tepat blakus. Vajadzēja tikai aiziet. Es uzrakstīju atbildi:
“Adrese vienkārša — tur, kur neviens nejautā, cik es pelnu.”
Un kā rīkotos jūs Ineses vietā? Dotos līdz galam vai arī izvēlētos brīvību? Dalieties komentāros ar saviem stāstiem par uzbāzīgiem kaimiņiem.
