Kaimiņienes padoms par sadzīvisku lietu, ko atcerējos daudzus gadus – dalos tajā ar jums

Kaimiņiene man vienmēr šķita gudra sieviete. Lai gan ar asu mēli. Viņa pateica trāpīgu teikumu, kas man noderēja uz visu mūžu

Viņa dzīvo divus stāvus zemāk. Tāda — ar humoru un bez liekiem sentimentiem. Ne no tām, kas žēlos vai pierunās, bet, ja jau ko pateiks, tad tieši mērķī. Vienmēr ar nemainīgu smaidu uz lūpām. Sieviete, kura ir izgājusi cauri ugunij, ūdenim. Un, droši vien, arī pāris prāvām.

Es viņu bieži redzēju. Mēs apmainījāmies sveicieniem kāpņu telpā, dažreiz papļāpājām. Bet es nekad nedomāju, ka kādu dienu viņas vārdi apgriezīs manu dzīvi kājām gaisā, — sāka savu stāstu Lāsma.

Vakar es satikos ar draudzeni. Mēs lieliski pavadījām laiku, aizgājām uz muzeju. Un pēc tam — uz nelielu restorāniņu. Es zināju, ka viņai bija virkne problēmu. Bet pa telefonu par to runāt – nav tas. Un, kad mēs jau bijām pārrunājušas ikdienas lietas, Lāsma beidzot sāka stāstīt.

Tas ir viņas stāsts, un es to atstāstīšu Lāsmas vārdā.

Viss sākās ar to, ka es, tāpat kā daudzas manā vecumā, mēģināju būt visur un vienlaikus. Darbs, māja, bērni, rūpes par vīru. Kurš, tāpat kā daudzi citi, it kā gādīgs un saprotošs. Bet vakarā dīvānu aizņēma ātrāk par visiem. Griezos kā vāvere ritenī — bez atpūtas, bez tiesībām uz to. Jo ja ne es, tad kas cits?

Tā nu vienu dienu man īpaši gribējās aizbēgt uz neapdzīvotu salu. Bet maksimālais, ko varēju sev atļauties, bija iešana uz tuvāko veikalu pēc maizes. Tur es viņu satiku — savu kaimiņieni.

Viņa stāvēja pie ieejas, domīgi šķielējot uz pavasara sauli. Es gribēju ātri paiet garām, bet viņa mani apturēja.

— Kas tev noticis? — jautāja viņa, vērīgi mani nopētot.

Es paraustīju plecus. Kā gan viņai paskaidrot, ka esmu vienkārši pa dzīvi noskrējusies?

Ka man šķiet, ka visa šī bezgalīgā skriešana pēc tīrības, mājīguma, pareiza uztura un ģimenes laimes — ir ceļš nekurienē? Ka es it kā velku uz saviem pleciem milzīgu maisu ar rūpēm, bet pateicības — nekādas?

 

Kaimiņiene pasmaidīja.

— Sadzīve piegriezusies? — viņa jautāja, it kā lasot manas domas.

Es pamāju ar galvu.

— Bet kas tad vēl? Vīrs nogurst darbā, bērni vēl mazi, mamma gados, bet es… nu, es taču tikšu galā.

Un tad viņa pateica to frāzi, kuru es atcerējos uz visu mūžu. Nē, ne uzreiz, protams…

 

Tobrīd es vēl līdz galam nesapratu tās nozīmi. Bet vēlāk, kad atkal un atkal sastapos ar to pašu realitāti. Kad naktīs negulēju domu dēļ. Kad skatījos spogulī uz sevi. Tie vārdi atkal un atkal uzpeldēja atmiņā. Bet līdz tam pagāja vēl daži gadi.

VIDEO:

Sākumā šķita, ka viss ir normāli. Tā dzīvo daudzi. Tā dzīvoja mūsu mammas, vecmammas. Vai tad var būt citādi? Vai tad var nebūt tā sieviete, kura visu nes uz saviem pleciem? Vai drīkst atļauties atpūsties, ja apkārt tik daudz darāmā? Kas to izdarīs, ja ne es? Bet kādu dienu es pateicu: “Gana.” Es vairs vienkārši nespēju.

Es uzrakstīju atlūgumu un aizbraucu uz lauku viesnīcu. Viena pati. Lai atgūtos.

Lasi vēl: Viņa paslēpās zem gultas, lai izjokotu savu vīru Arti, bet tad viņa izdzirdēja balsi – stāstu visu no sākuma

Un te sākās pats interesantākais

Māja palika bez manis — un kas notika? Nekas traks. Vīrs pēkšņi iemācījās lietot veļas mašīnu. Izrādījās, bērni paši var sev pagatavot brokastis. Bet es pēkšņi sapratu, ka man patīk neko no tā visa nedarīt. Ka man patīk, kad par mani rūpējas. Ka pasaule nesabruks, ja es nebūšu vienmēr pirmā, vienmēr gatava un atbildīga par visu.

Un vienu dienu, jau pēc atgriešanās no lauku atpūtas un svaigā gaisa, es atkal satiku kaimiņieni pie ieejas. Viņa paskatījās uz mani un pasmaidīja.

— Atguvies? — viņa jautāja. Viņa zināja, ka man bija problēmas un ka es biju aizbraukusi atpūsties.

— Jā, atgriezos, Natālija.

— Nu ko, tagad saprati? — viņa pajautāja.

Es pamāju ar galvu. Jo tieši tad sapratu, ka kaimiņienes padomu atcerēšos uz daudziem gadiem. Tikai nozīme man atklājās ne uzreiz.

“Atceries, bērniņ, sievietes, kas visu velk uz saviem pleciem, beigās paliek ar lielu nastu un tukšiem makiem. Atslogo sevi!”
Un tiešām. Kamēr mēs velkam, kamēr uzņemamies visu, mums šķiet, ka tā tam jābūt.

 

 

Lasi vēl: Lai pagatavotu perfektu borščus varīga ir sastāvdaļu pievienošanas secība; nepieļauj kļūdu, kas var sabojāt garšu

Bet kādā brīdī kļūst acīmredzams — neviens mums to nelūdza, mēs pašas uzkrāvām šo nastu. Un, ja to nenometīsim, kādu dienu nonāksim punktā, kur mūs vairs nebūs, kas atbalsta. Tajā brīdī es sapratu.

Man nav pienākums visu darīt pašai. Man nav jābūt varonei, kura klusi panes visus pārbaudījumus. Jo mana dzīve nav maratons. Bet ceļš, kurā tev ir pilnas tiesības uz atpūtu, rūpēm par sevi un vieglumu. Bet manai kaimiņienei — paldies. Viņas vārdus es tagad nododu tālāk — tām, kuras to vēl nav sapratušas.

Tad Lāsma uz mirkli apklusa.

**

Mans komentārs. Neiedziļināšos detaļās. Tikai pateikšu, ka, kamēr Lāsma nebija sākusi domāt par sevi, viņai pastāvīgi dūca galva no stresa. Un jā — ar vīru nācās šķirties.

Vai piekrītat šim padomam? Vai noteiktā brīdī tiešām vajag “nobērt no sevis” daļu pienākumu?