Savu kaimiņu, Alfrēdu, es gandrīz nepazinu. Dārzu māju šajā klusajā vasarnīcu rajonā mēs nopirkām tikai pirms gada. Kaimiņš likās savāds. Pastāstīšu par tās dienas notikumiem
Viņš dzīvoja pāri vienam gabalam – vecā, sagruvušā mājā, kas izskatījās neapdzīvota, ja vien ne plānā dūmu strūkla no skursteņa un pats Alfrēds — vecītis ar izbālējušām, pārsteidzoši mierīgām acīm. Viņš reti izgāja aiz savas sētas un, šķita, dzīvoja pilnīgi vientuļu dzīvi. Mēs sveicinājāmies caur žogu, dažreiz pārmijām pāris vārdus par laiku. Parasts vientuļš pensionārs, kādu ir daudz.
Tajā sestdienā es ņēmos ap siltumnīcu. Saule jau slīdēja uz rieta pusi, iekrāsojot debesis siltos, medainos toņos. Gaiss bija blīvs, smaržoja pēc zāles un dūmiem. Alfrēda sētas vārtiņi čīkstēja, un viņš, šļūkādams kalošās, nāca man pretī.
— Sveiks, kaimiņ, — viņa balss bija klusa, ar tādu kā trīcošu noti, kā vecai platei. — Neapvainojies, ka traucēju. Man tava palīdzība vajadzīga. Es te viens pats, un spēka vairs nav.
— Labvakar, Alfrēd. Protams, ar ko palīdzēt? — atbildēju, notraukdams no rokām zemi.
— Redzi, pagrabā te sakārtoju, vajadzētu pārvietot dažus maisus ar kartupeļiem. Smagi, manos gados vairs tādus vienam nepacelt. Palīdzi pa kaimiņu modei? Parādā man nepalikšu.
Lūgums bija visparastākais, sadzīvisks. Būtu vienkārši nepieklājīgi atteikt.
— Nekādu problēmu, ejam, — pamāju ar galvu un sekoju viņam.
Aizgāju uz randiņu ar Andi (27); viņš piesūtīja ēdamo uz 70 eiro, bet man bija jāmaksā
Iegājām viņa mājā. Iekšā smaržoja pēc mitruma, putekļiem un vēl kaut kā — neizsakāmi pazīstama un nemierīga — vai nu pēc tējām, vai kaltētiem augiem. Iekārtojums bija ļoti pieticīgs: vecs dīvāns, galds ar vaskadrānu, stūrī — ikonas. Viņš aizveda mani cauri priekštelpai pie smagām, ar dzelzi apkalta durvīm.
— Te, cilvēk labais. Uzmanīgi, trepes stāvas.
Viņš noklikšķināja slēdzi, un zem mums iedegās blāva, vientuļa spuldze, metot īsas ēnas uz lejup ejošām kāpnēm. Uzreiz uzpūta aukstums. Nevis parasta pagraba vēsma, bet tāds kā mitrs aukstums, kas, šķiet, caururbj. Un smarža… Parastajam pagraba mitrumam pievienojās spēcīgs, mālains aromāts un vēl kaut kas — salkani salds, kā novītušu ziedu smarža.
Nokāpis lejā, es apraudzījos. Pagrabs bija pārsteidzoši liels un tīrs. Gar vienu sienu stāvēja plaukti ar burkām, gar otru — tie paši kartupeļu maisi. Bet trešā siena… Gar to rindā stāvēja piecas cilvēka auguma figūras, galvas pārvilktas ar biezu pelēku maisaudumu.
— Kas tas vēl tāds? Dārza putnubiedēkļi? — pasmējos, mēģinot kliedēt nepatīkamo sajūtu, kas auga iekšā.
— Palīgi, — mierīgā balsī atbildēja Alfrēds, ne smaidīdams. — Viņi man saimniecībā palīdz. Klusi, čakli. Redzi to tur, — viņš norādīja uz galējo figūru, — vajag pārvietot tajā stūrī. Trakoti traucē. Palīdzēsi?
Es paraustīju plecus un piegāju pie figūras. Tā bija smaga, stingra — pavisam ne kā ar salmiem pildīts putnubiedēklis. Satvēru aiz pleciem, un tajā brīdī mana roka nejauši norāva maisaudumu.
Pirmo reizi es uzzināju, kāpēc gāzēta dzēriena pudelē liek karoti – tagad es daru to pašu
Tas, ko ieraudzīju, lika sastingt. Tā nebija lelle…
Tā bija īsta. Vīrietis, kādus četrdesmit gadus vecs, ar mierīgu izteiksmi. Vaska krāsā. Bet acis… Divi lieli, duļķaini stikla lodīšu gabali, kādi mēdz būt vecām rotaļlietām.
Es atkāpos, izlaidis figūru no rokām. Tā nenokrita, tikai nedaudz sašūpojās un apstājās, saglabājot līdzsvaru. Skatījos uz pārējām četrām figūrām. Tagad sapratu, ka tie nav putnubiedēkļi. Tā bija viņa kolekcija.
— Kas… tas ir? — nočukstēju, atkāpjoties pie kāpnēm.
— Es taču teicu — palīgi, — Alfrēds raudzījās manī ar tām pašām mierīgajām acīm. Tajās nebija ne trakuma, ne ka dīvaina. Tikai kaut kādas bezgalīgas, dziļas skumjas. — Cilvēki taču aiziet, kaimiņ. Visi aizgāja. Es viens paliku. Klusums mājā — viena traka lieta. Tad nu es atradu veidu.
Viņš runāja klusi, gandrīz sadzīviski, un no tā kļuva vēl šausmīgāk.
— Viņi arī bija vieni. Nevienam nevajadzīgi. Es viņus atrodu, atvedu šurp. Nesūdzas, nekur neaiziet. Es ar viņiem runāju, kopā stādam dārzu, ziemā viņi te, siltumā, stāv. Viņi ir mana ģimene. Mani palīgi.
Es skatījos uz viņa “ģimeni” — un sapratu, ka lūgums pēc palīdzības bija tikai iegansts…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
