Viņš mani bija atvedis, lai novērtētu.
— Tu esi labs puisis, — viņš turpināja, sperdams soli man pretī. — Spēcīgs, strādīgs. Kaimiņš. Man tieši vēl viens palīgs vajadzīgs, šķūni pārsedz. Tu ļoti noderētu.
Viņš runāja tā, it kā piedāvātu man godu un atbildīgu amatu. Un tieši šajā mierīgajā, ikdienišķajā piedāvājumā slēpās viss trakums. Es viņam biju… Es pagriezos un metos augšup pa kāpnēm. Viņš nemēģināja mani satvert, tikai iesaucās man pakaļ — un viņa balsī skanēja patiesa, bērnišķīga aizvainojuma nots:
— Kur tu tā? Es taču pa labam…
Es uzlidoju pa čīkstošajām kāpēm, neskatīdamies zem kājām, atsitos plecu pret stenderi, izgrūdu smagās durvis un izrāvos priekšnamā. Neapstājoties, izskrēju no mājas, pāri viņa ar dadžiem aizaugušajam pagalmam, ārā pa vārtiņiem un skrēju, skrēju, līdz nonācu savā īpašumā pie savām durvīm.
Aizslēdzies ar visām atslēgām, es izsaucu inspektoru. Viņi atbrauca ātri. Es, stostīdamies, izstāstīju visu. Divi darbinieki, neticīgi viens uz otru paskatīdamies, devās uz Alfrēda māju. Es gaidīju, stāvot pie loga, un sirds dauzījās.
Pēc divdesmit minūtēm viņi atgriezās. Viens piegāja pie manis.
— Vai jūs esat pārliecināts, ka ar jums viss kārtībā? Māja tukša. Un pagrabs arī. Tīrs, tukšs pagrabs, tikai burkas ar gurķiem stāv. Nekādu leļļu, nekādu putnu biedēkļu vai figūru.
Es neticēju savām ausīm. Devos kopā ar viņiem. Māja tiešām bija tukša. Un pagrabs… tas bija pilnīgi tīrs. Nebija ne maisu, ne plauktu, un, jo īpaši, nekādu “palīgu”. Tikai kailas sienas, māla grīda un tas pats mitrais aukstums.
— Bet es taču redzēju! Smarža! Te taču smaržoja pēc māla un…
Viņi paskatījās uz manis ar līdzjūtību, ieteica atpūsties. Viņi aizbrauca, nolēmuši, ka man no noguruma sagriezusies iztēle. Bet es zinu, ko redzēju. Un zinu, ka Alfrēds vienkārši aizgāja. Paņēma savu kluso ģimeni un aizgāja meklēt jaunu vietu. Jaunu klusu vasarnīcu rajonu, kur dzīvo atsaucīgi kaimiņi.
Pirms tajā vakarā izgāju no viņa pagraba, pamanīju kaut ko stūrī uz grīdas — mazu, duļķainu stikla lodīti, kas atspīdēja laternas gaismā. Es to neuzcēlu. Tad es pamodos. Jūs nespējat iedomāties manu neticību. Es pamodos, bet tik un tā domāju, ka tas nebija sapnis. Pusdienlaikā aiz žoga ieraudzīju Alfrēdu. Ticiet vai nē, bet es pat viņu nepasveicināju.
Es pārdevu dārzu māju jau nākamajā nedēļā un visu atlikušo vasaru pavadīju dzīvoklī Jūrmalā. Bet līdz šai dienai, kad kāds no paziņām man saka “palīdzi pa kaimiņu modei”, es jūtu, kā pa muguru pārskrien kas ledains, un degunā iesitas salkani salda, novītušu ziedu smarža. Vai tik spēcīgas varētu būt iedomas?
Stāsts
