Stāsts, kura pamatā ir patiesi notikumi. Šī divu dzīvokļu māja atcerējās divu ģimeņu bērnu smieklus, pīrāgu smaržas no divām virtuvēm un mierīgas sarunas cauri žogam
Andrejs šeit uzauga. Pēc vecāku aiziešanas viņš palika viens savā pusē, bet māsas, kurām jau sen bija savas ģimenes, pārdeva viņam savas dzīvokļa daļas. Otru mājas pusi nopirka Kalniņi — Māris un Agnese. Sākumā viss bija normāli. Māris bieži iegriezās “uz sekundīti”: te āmuru palūgt, te urbi, te lauzni. Andrejs neatteica. Labestība taču nav vājums, vai ne?
Bet drīz vien “uz sekundīti” ievilkās nedēļās. Instrumenti it kā pazuda kaimiņu mājā. Lai atgūtu savu, Andrejam nācās atgādināt vairākas reizes, bet pretī viņš dzirdēja tikai burkšķēšanu. Māris jau uzskatīja svešo par savu.
Viss mainījās, kad Andrejs apprecējās. Jaunie laulātie sāka iekārtot savu māju, savu pagalmu. Un tad kādu vakaru pagalmā, neklauvējot, ienāca Māris. No viņa smaka nāca pēc stiprā. Viņš bija jokains.
— Dod fleksi! — viņš pavēloši nometa.
— Nē, Māri, — mierīgi atbildēja Andrejs. — Nedošu. Tu iepriekšējo gandrīz salauzi un mēnesi neatdevi.
Kaimiņa acis sašķobījās.
— Nu gan! Domā, ka ar savu sievu tik labi dzīvojat, ka vari šādi izmainīties un vairs ne ar ko nedalīties? Nu, paskatīsimies!
Kaut kas briest, tas bija skaidrs, bet toreiz viss beidzās labi. Tomēr vārdi nebija tukši.
Māris atslēdza ūdeni kaimiņiem
Ūdensapgāde mājā bija kopīga, bet aka atradās Kalniņu teritorijā. Pēc dažām dienām Māris pienāca pie žoga ar atslēgu rokās:
— Tā ir mana māja un mans ūdens! Ja nenovāksi šķūni no mana žoga — atslēgšu!
Un atslēdza.
Lai nebūtu atkarīgi no patvaļnieka, Andrejs ar sievu ieguldīja spēku, līdzekļus un pievilka sev atsevišķu ūdeni no ūdensvada. Problēma tika atrisināta. Bet kaimiņi nerimās.
Kā panākt, lai “mūžīgais astē sēdētājs” ievērotu distanci starp automašīnām
Tad Māris nozāģēja plūmi
Kādu reizi, atgriežoties mājās, Andrejs ar sievu apstājās uz lieveņa. Viņu pagalmā, zem viņu pašas plūmes, stāvēja Māris ar zāģi. Stumbrs jau bija gandrīz pārgriezts.
— Ko tu te dari? — neticēdams savām acīm jautāja Andrejs.
Tas pagriezās, pasmīnēja:
— Ko, neredzi? Plūmi zāģēju!
— Un kāda iemesla dēļ tu zāģē mūsu plūmi mūsu pagalmā? — vaicāja Andreja sieva.
Tālāk bija tikai trakāk…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu kā šis viss beidzās
