Rēgs. Jā, tas bija piemērots vārds
– Kāpēc jūs nepateicāt viņiem taisnību?
Viņš paraustīja plecus.
– Nav mana daļa. Ja jūs gribējāt, lai jūs uzskata par rēgu, – tātad tā vajadzēja.
Es skatījos uz viņu – uz šo mierīgo seju, uz rokām, kas aptvērušas tasi.
– Vai jums nebija aizvainojums? Četrus gadus nest pienu – un ne reizi nedzirdēt «paldies»?
Viņš pasmaidīja. Pirmo reizi visas sarunas laikā.
– Pakas pazuda. Ar to pietika.
Es atgriezos pie sevis ap desmitiem vakarā. Gaitenī bija tumšs – tā pati mirgojošā spuldzīte beidzot bija izdegusi.
– Rīt nomainīšu, – Guntis noteica man aiz muguras.
Es pagriezos. Viņš stāvēja pie savām durvīm, negāja iekšā.
– Ar labu nakti, Marina.
– Ar labu nakti.
Es iegāju pie sevis, aizvēru durvis. Atspiedos pret tām ar muguru. Dzīvoklis oda pēc vecuma. Aizkari bija aizvilkti. Lampa dega blāvi. Bet kaut kas bija mainījies. Kaut kas bija izkustējies. Es piegāju pie loga un atvilku aizkarus. Ārā bija nakts. Laternas, novietotas automašīnas, tumši kaimiņu māju logi. Parasts piecstāvu mājas pagalms. Četrus gadus es nebiju redzējusi šo skatu. Stāvēju pie loga ilgi, līdz nosala kājas. Pēc tam aizgāju gulēt.
Pirmo reizi četru gadu laikā – bez smaguma. Mēs nekļuvām par draugiem. Ne uzreiz. Es nemetos komunikācijā, nepārvērtos par citu cilvēku vienas nakts laikā. Tas tā nestrādā. Četri gadi neizdzēšas ar vienu sarunu pie tējas. Bet šis tas mainījās. Es sāku vērt vaļā durvis. Ne pasaulei – Guntim. No rīta, kad viņš gāja uz darbu, es dažreiz izgāju uz kāpņu laukuma, sasveicinājies. Viņš pamāja, pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem, aizgāja. Vakarā dažreiz pieklauvēja – ar maisiņu no «Lidl».
– Paņēmu lieku kefīru. Ņemsiet?
– Nopirku pīrādziņus tirgū. Jums atstāt?
Es ņēmu. Teicu «paldies». Viņš aizgāja. Tā bija lēna, piesardzīga deja. Divi cilvēki, kuri bija atradinājušies būt blakus citiem, – un no jauna mācījās. Līga piezvanīja februāra beigās.
– Mammu, kā tev iet?
– Normāli. Izgāju šodien, – es teicu. Un pirmo reizi tā bija taisnība.
Pauze.
– Izgāji? Kur?
– Uz veikalu. Pāri ielai. Nopirku maizi.
Līga klusēja tik ilgi, ka es nodomāju – sakari pārtrūkuši.
– Mammu… tas ir nopietni?
– Jā.
– Un kā… kā tu juties?
Es padomāju.
– Bija bail. Kājas trīcēja. Bet aizgāju un atnācu. Rīt mēģināšu vēlreiz.
Līga sāka šņukstēt tieši klausulē. Es klausījos un nepārtraucu.
– Mammu, es esmu tik priecīga. Tik priecīga.
– Es arī, – es teicu. Un pirmo reizi sajutu, ka tā ir taisnība.
Martā es pirmo reizi uzaicināju Gunti pie sevis.
– Tēju dzersiet? – pajautāju no rīta, kad viņš lika pienu pie durvīm.
Viņš sastinga. Paskatījās uz mani – kā toreiz, caur actiņu, tikai tagad bez šķēršļa.
– Dzeršu.
Mans dzīvoklis bija citāds nekā viņējais. Vecas mēbeles, smagi aizkari (tagad atvilkti), smarža, kas tā arī nebija līdz galam izvēdinājusies. Bet es biju sakopusi. Noslaucījusi putekļus. Izmetusi vecas lietas. Mēs apsēdāmies virtuvē. Es izņēmu tantes tasi ar nolauztu osiņu un otru – veselu, ar rudzupuķēm.
– Šī bija tantes mīļākā, – es teicu par tasi ar osiņu. – Es to nemetu ārā.
– Pareizi, – Guntis pamāja. – Dažas lietas nedrīkst mest ārā.
Mēs dzērām tēju un skatījāmies pa logu. Marts bija pelēks, dubļains, bet caur mākoņiem spraucās saule.
– Zināt, – viņš pēkšņi teica, – kad Vizma aizgāja, es arī negāju ārā. Mēnesi vai divus. Sēdēju šeit, dzīvoklī, skatījos griestos. Nevarēju saprast, kāpēc celties.
Es klusēju. Klausījos.
– Pēc tam atcerējos, ko viņa lūdza. Pieskatīt kaimiņus, barot putnus, mainīt spuldzītes kāpņu telpā. Sīkumi. Bet tie spieda iziet no mājas. Kustēties. Dzīvot.
Viņš paskatījās uz mani.
– Piens – tas arī bija man. Ne tikai jums. Katru rītu – iemesls celties, iziet, kaut ko izdarīt.
Es sapratu. Mēs abi turējāmies pie šī rituāla. Viņš – no ārpuses, es – no iekšpuses. Divi vientuļi cilvēki, kurus saistīja piena paka.
– Paldies, – es teicu. – Par četriem gadiem. Par katru dienu.
Viņš pamāja. Klusums bija silts.
– Tagad ir jūsu kārta, – viņš teica. – Atrast kaut ko, kā dēļ iziet ārā.
Es aizdomājos.
– Varbūt sākšu ar mazumiņu. Iznesīšu miskasti pati.
Viņš pasmaidīja.
– Labs sākums.
Pavasaris atnāca lēni, kā vienmēr šajā pilsētā. Es gāju ārā katru dienu – sākumā līdz miskastei, pēc tam līdz veikalam, pēc tam līdz skvēram pāri ielai. Cilvēki šķita skaļi, sveši, biedējoši. Bet es gāju ārā. Guntis nesteidzināja. Nejautāja, kur eju, uz cik ilgu laiku, kāpēc. Vienkārši bija blakus – dažreiz burtiski, dažreiz caur sienu. Aprīlī Līga atbrauca. Stāvēja uz sliekšņa – pieaugusi, skaista, ar acīm, pilnām skumju.
– Mammu…
Es viņu apskāvu. Pirmo reizi gada laikā.
Viņa palika uz brīvdienām. Mēs staigājām pa pagalmu, sēdējām uz soliņa, dzērām kafiju «Narvesenā» pie stūra. Līga stāstīja par darbu, par puisi, par plāniem. Es klausījos – un dzirdēju. Ne caur vati, ne no aiz sienas. Pa īstam.
– Tu esi citāda, – viņa teica pirms aizbraukšanas.
– Kāda?
– Brīva.
Brīva. Jā. Tas bija piemērots vārds. Kādu vakaru es stāvēju pie loga un skatījos uz pagalmu. Guntis atgriezās no darba – es atpazinu viņa gaitu: nedaudz palēninātu, it kā katru soli viņš nosvērtu. Te pacēla galvu. Ieraudzīja mani logā. Pamāja. Es pamāja pretī. Vienkāršs žests. Parasts. Nekā īpaša. Bet man – vesels visums. Četrus gadus viņš atstāja pienu pie durvīm. Anonīmi. Klusi. Katru dienu.
Mūsu dzīvokli uzskatīja par tukšu. Tas nebija tukšs. Tajā dzīvoja cilvēks, kurš bija atradinājies dzīvot. Un otrs cilvēks – aiz sienas – pacietīgi gaidīja, kamēr viņa atcerēsies kā. Es atvilku aizkarus vēl plašāk. Ielaidu vakara gaismu. Rīt no rīta es atvēršu durvis agrāk, nekā viņš noliks pienu. Rīt no rīta teikšu: «Labrīt, Gunti. Paēdīsim brokastis kopā».
Bet šodien – vienkārši pastāvēšu pie loga. Skatos uz pasauli, no kuras baidījos četrus gadus. Tā joprojām biedē. Bet vairs ne tik ļoti.
