Šķiet, ka cilvēks, kurš dzīvo laukos, savā dzīvē ir redzējis visdažādākos brīnumus. Taču daba vienmēr spēj pārsteigt — tāpat kā notika ar Ausmu, lauku sievieti, nevis izdomātu varoni
Reiz viņai gadījās notikums, pēc kura pat rūdītākie ciema vīri vakaros sāka uzmanīgāk raudzīties apkārt. Viss sākās ar to, ka pie kaimiņienes Ausmas lieveņa parādījās nepazīstams, svītrains viesis — it kā kāds mazs kaķēns ar nopietnu sejas izteiksmi. Saimniece nodomāja, ka tas, visticamāk, kāds klaiņojošs mājas kaķis atstājis savu kaķēnu, kas atnācis cerībā tikt pie garduma. Laukos tas ir ierasti — kaķi bieži dzīvo paši savu dzīvi un iegriežas svešās mājās, ja sajūt kaut ko garšīgu. Bija jau krēsla, redzamība slikta, tāpēc sieviete neko īpaši nepievērsa uzmanību.
Tomēr šis viesis nelīdzinājās parastam kaķēnam — viņš neskrēja klāt, nelocījās ap kājām un neizrādīja draudzīgumu. Viņš nāca tikai pēc gaļas smaržas, reizēm pacietīgi pagaidīja, līdz iznesa cienastu, taču tiklīdz kaimiņiene parādījās uz lieveņa, atkāpās sāņus un uzmanīgi vēroja, it kā vērtētu — vai šai sievietei var uzticēties. Ausma nodomāja, ka tā mēdz būt ar klaiņojošiem dzīvniekiem, kuri baidās no cilvēkiem, jo nav raduši, ka tos glauda vai lutina.
Dzīvnieks izskatījās iespaidīgs — svītrains, spēcīgs, ar stingru gaitu, ko nevar sajaukt. Likās vienkārši liels kaķēns. Skatiens – tiešs, it kā viņš kaut ko vērotu vai pārbaudītu. Viņam garšoja svaiga gaļa: ja vakarā atstāja putru vai kādu gabaliņu, no rīta nebija ne miņas. Taču viņš bija ārkārtīgi piesardzīgs — rokās nedevās, un tiklīdz durvis iečīkstējās, momentā atkāpās, ne murrāja, ne locījās. Kad Ausma mēģināja viņu ieraudzīt labāk, dzīvnieks jau bija paslēpies aiz stūra, novērodams no attāluma. Tāpēc sieviete viņu arī nekad īsti nepaspēja kārtīgi aplūkot, un, patiesību sakot, īpaši arī nemēģināja.
Sākumā viņa domāja, ka tam vienkārši ir stingrs raksturs un mazliet trūkst mājas audzināšanas. Ausma mēģināja viņu uzrunāt — sauca dažādus vārdus, pat “kis-kis”, uz ko dzīvnieks reizēm reaģēja un pienāca tuvāk, bet, tiklīdz sieviete sniedza roku, tas acumirklī atleca, un aste šūpojās kā slotiņa. Naktīs dzīvnieks bieži tika manīts klusi riņķojam pa pagalmu, apstājoties un ieklausoties katrā troksnī.
Kāds no kaimiņiem reiz sacīja:
— Skaties, tam ķepa kā mans delms, bet aste kā vāverei — svītraina un ar melnu pušķi galā. Un pārvietojas tik klusi, it kā pa gaisu, nevis pa zemi!
Ziņa par dīvaino kaķi drīz vien sasniedza vietējo mednieku, kurš nekavējoties saprata, ka tas, iespējams, nav parasts mājas dzīvnieks. Viņš ieradās ar fotogrāfijām un “Sarkanās grāmatas” izdevumu.
— Es viņu pati aicināju, — stāstīja Ausma. — Viņš atbrauca, atnesa bildes, grāmatas un gandrīz lekciju pagalmā nolasīja — visa apkārtne sabrauca klausīties!
Uz galda tika izklātas fotogrāfijas: vieni bija parastie svītrainie sētas kaķi, bet citi — staltie meža iemītnieki. Un tad kļuva skaidrs — tas nav mājas kaķis. Un arī neviens no pazudušajiem. Tas bija meža kaķis!
Speciālists norādīja uz vairākām pazīmēm:
meža kaķa kažoks ir daudz biezāks, it kā dubultā, lai ziemā spētu pārlaist salu krūmos; ķepas — lielākas un spēcīgākas; ķermeņa siluets — izteiktāks, jo mežā vajadzīgs spēks. Galva — apaļāka, purniņš — masīvāks, deguns — plats, ne tāds kā mājas kaķim. Gaita — uzmanīga un smaga.
Aste īsāka, kupla, gandrīz vienmēr nolaista un beidzas ar tumšu pušķi galā. Tad Ausma pārsteigta iesaucās:
— Tad jau sanāk, ka tas ir meža kaķis no Sarkanās grāmatas!
Lasi vēl: Kāpēc nedrīkst atstāt čekus veikalā – pastāstīsim kāpēc labāk to nedarīt un paņemt čeku
Kas notika pēc tam, bija visinteresantākais. Nolēma, ka viesi netraucēs, neķers un nemēģinās pieradināt. Kaimiņu jaunieši pat pie vārtiem piestiprināja uzrakstu: “Netraucēt — tas nav mūsu, tas ir viesis no meža.” Cilvēki izturējās ar cieņu, jo zināja — retas sugas jāsaudzē.
— Savvaļas dzīvnieku pieradināšana viņam tikai kaitētu, — noslēgumā sacīja speciālists. — Pat ja meža kaķis kādu laiku uzturas pie cilvēkiem, viņš tik un tā atgriezīsies mežā. Tas nav mājas dzīvnieks un nepiesaistīsies.
Uzziņai: meža kaķi var gadiem dzīvot netālu no ciemiem, cilvēkiem nekādu ļaunumu nenodarot. Galvenais — viņus netraucēt un nebarot no rokas. Lielākais apdraudējums šiem dzīvniekiem ir mežu izciršana un krustošanās ar mājas kaķiem, kas apdraud tīras sugas saglabāšanu.
Tāpēc, ja gadās satikt šādu dzīvnieku, nekādā gadījumā neņemiet viņu rokās — viņš nav pieradināts un arī nebūs. Viņš var šņākt vai aizstāvēties. Turiet arī savus mājas kaķus pa gabalu. Un, ja atrodat meža kaķēnu — neņemiet mājās. Viņam vienmēr labāk būs mežā — dabā, nevis cilvēka mājās.
Tautas ticējumos par šādiem gadījumiem stāsta dažādi:
— Ja pie lieveņa parādās svītrains kaķis, kas nelaiž klāt, mājās gaidāmas pārmaiņas. Labāk viņu atstāt mierā — kopā ar viņu nāk veiksme.
— Tika uzskatīts, ka savvaļas meža kaķis nes labklājību, ja to necenšas pieradināt vai padzīt.
— Agrāk šādus dzīvniekus sauca par “meža sargiem” — viņu parādīšanos cienīja un centās netraucēt.
🐱 Vai arī jums kādreiz laukos vai vasarnīcā pie lieveņa ir uzradies kāds neparasts viesis no meža? Pastāstiet — kā jūs sapratāt, vai tas bija mājas dzīvnieks vai savvaļas?
