— Labvakar, Māra, — Annas balss bija mierīga, bez ierastā salknuma. — Netraucēju?
— Labvakar. Runājiet.
— Ivars teica, ka tu no Liepājas atgriezies. Kā aizbrauci? Kā Laimiņu pavadīji?
— Normāli. Paldies.
— Tev laikam smagi. Viņa taču tev gandrīz kā māte bija.
Māra klusēja.
— Lūk, kāpēc es zvanu, — vīramāte paklusēja. — Tu nedusmojies uz Sarmīti. Viņa ir muļķīte, karstgalve, bet no visas sirds. Pārdzīvo par jums. Mēs visi pārdzīvojam.
— Par ko jūs pārdzīvojat?
— Nu kā tad. Tu viena tur, svešā pilsētā, ar lietām cīnies. Bet mums pieņemts radiniekiem palīdzēt. Neesam taču sveši.
— Es tiku galā.
— Jā, Ivars teica. Tu mums esi stipra, vienmēr pati. Tikai, Māriņ, tas ne vienmēr ir labi. Vajag reizēm arī palūgt palīdzību. Un pieņemt to.
— Anna, — Māra atvilka elpu. — Jūs zvaniet darīšanā?
Vīramāte nopūtās.
— Darīšanā. Sarmīte man pastāstīja par dzīvokli. Tu, saka, nolēmusi to nepārdot. Vai tā ir taisnība?
— Taisnība.
— Bet kāpēc tas tev? Liepājā tu nedzīvo, pārvākties nedomā. Dzīvoklis bez uzraudzības nīks ārā. Varbūt labāk pārdot, bet naudu ieguldīt? Paulai mācībām, piemēram. Vai kredītu nomaksāt.
— Es padomāšu.
— Cik ilgi tad domāsi? — vīramātes balsī ieskanējās viegls dzēlīgums. — Es saprotu, tante mīļa, žēl. Bet dzīve turpinās. Laimiņa negribētu, lai tu viņas dēļ ar vīru radītu nesaskaņas.
— Mēs neko neradām.
— Bet Ivars saka pretējo. Šī dzīvokļa dēļ. Un Sarmīte saka — tu uz viņu apvainojies. Bet viņa taču palīdzēt gribēja, mākleri atrada, cenu labu. Nu, aizsvilās, no mēles norāvās. Bet tu taču esi gudra sieviete, tev jāsaprot: viņa ne aiz ļauna.
Māra skatījās pa logu. Aiz stikla lija lietus, smalks, auksts, aprīļa lietus. Pa stiklu tecēja lāses, apdzenot viena otru.
— Anna, — teica Māra. — Es parunāšu ar Ivaru. Neuztraucieties.
— Kā neuztraukties, jūs taču esat ģimene. Es esmu māte, man jūsu nesaskaņas sirdi plēš. Tu, Māra, neturi akmeni azotē. Sarmīte atvainosies, ja tu viņai piedosi. Viņa taču ir meitene laba, vienkārši emocionāla.
— Es padomāšu, — atkārtoja Māra.
— Nu, domā. Tikai neilgi. Dzīvoklis jāizlemj ātri, kamēr tirgus nav kritis.
— Uz redzēšanos, Anna.
Māra nospieda atteikumu.
Viņa sēdēja priekšnamā uz pufa, joprojām jakā, ar telefonu rokā. Pirksti bija pārvērtušies ledū, lai gan dzīvoklī bija silts. Vīramāte nekad ar viņu nebija runājusi tādā tonī. Agrāk bija maigums, viegla piekāpšanās, bet ne spiediens. Tagad viņa beidza tēlot. Tirgus, cena, hipotēka. It kā runa būtu par lietu, ko var izdevīgi pārdot.
Māra piecēlās, aizgāja uz virtuvi. Atvēra ledusskapi, izņēma trauku. Tukšs, joprojām stāvēja plauktā. Viņa to paņēma, izmazgāja ar ziepēm, noslaucīja sausu. Tad atvēra skapi un nolika uz paša tālākā plaukta, aiz katliem, kur tas nebūs redzams. Piektdienā Ivars teica, ka svētdien viņi brauc pie viņa mammas uz pusdienām.
— Es negribu, — atbildēja Māra.
— Tas netiek apspriests, — viņš pat nepacēla balsi. — Mamma sauc, Paulu sen nav redzējusi. Sarmīte arī būs. Pietiek jau pūsties.
— Es nepūšos.
— Tad braucam. Vienos.
Viņa paskatījās uz viņu. Viņš stāvēja ejā starp virtuvi un koridoru, jau āra apavos, turot atslēgas rokā. Skatījās uz viņu no augšas, gaidīja.
— Labi, — teica Māra. — Mēs aizbrauksim.
Viņš pamāja, pagriezās un aizgāja. Svētdienā Māra ilgi taisījās. Pielaikoja vairākus džemperus, beigu beigās uzvilka džinsus un brīvu džemperi. Matus saņēma copē. Minimāls grims. Paula grozījās blakus, sēja banti uz jakas.
— Mamm, vai vecmāmiņa pīrāgu izceps?
— Gan jau.
— Ar āboliem?
— Nezinu, meitiņ.
— Vai tante Sarmīte atnāks?
— Atnāks.
Paula apklusa.
— Mamm, kāpēc tante Sarmīte pie mums pārstāja nākt?
Māra sastinga ar ķemmi rokā.
— Viņa laikam aizņemta.
— Bet man teica, ka tu viņu aizdzini.
Māra pagriezās pret meitu.
— Kurš teica?
— Vecmāmiņa. Pa telefonu. Es dzirdēju.
Māra
