Viņu sauca Valentīna, bet tirgū visi vienkārši dēvēja par babu Vaļu. Tāda, zini, omīte “kā no bildes”: pelēkā mētelī, ar lakatu, rūtainu somu un nesteidzīgu gaitu, kas it kā saka pasaulei: es nevienam netraucēju, bet arī man nav kur steigties
Katru dienu viņa izgāja cauri tirgum gar dārzeņu kioskiem, pirka vienu un to pašu: burkānus, kartupeļus, ābolus, maizi. Reizēm banānus – “mazbērniem”, lai gan visi jau sen bija nojautuši, ka nekādi mazbērni pie viņas nebrauc. Vienkārši labāk skan, kad banānus pērk “kādam”.
Un tad, apmēram pirms pusgada, viņai parādījās pavadonis. Ruds, stingrs, ar jautru purniņu un kuplu asti. Sākumā visi domāja, ka viņš vienkārši nāk pēc ēdiena – babai Vaļai vienmēr kabatā bija desas gabaliņi. Bet ar laiku kļuva skaidrs: viņš ēdienu nemeklēja. Viņš viņu sargāja.
Viņš gaidīja viņu pie ieejas, gāja stingri blakus, pa kreiso pusi, dažreiz apstājās, ja viņa palēninājās. Kad viņa iegāja kāpņutelpā – viņš apsēdās pie durvīm un gaidīja, līdz logā iedegās gaisma.
Tā bija katru dienu. Rudens, ziema, pavasaris. Sniegs līdz ausīm – viņš sēž. Lietus – paslēpjas zem jumtiņa, bet neaiziet. Kaimiņi pierada. Nosauca viņu par Ķepu. Neviens nezināja, no kurienes viņš nācis, kam piederējis, un vai vispār kādam piederējis. Reizēm Vaļa ar viņu sarunājās. Kas gāja garām, varēja dzirdēt:
— Nu ko, draudziņ, šodien nopirksim zivtiņu? Vai atkal rāsies? Rudais ņaudēja, it kā piekrītot. Kādā rītā tirgus sāka rosīties agrāk nekā parasti. Vietējie pārdevēji – tauta vērīga. Un tad miesnieks Gatis pirmais cēla augšā sarunu:
— Kur ir kaķis? Viņš taču vienmēr ir šeit no rīta.
Lasi vēl: “Man vairs nav kožu” jeb kā viena lauru lapa manā skapī visu mainīja
Tiešām, Ķepas nebija. Neviens nebija viņu redzējis ne pie kioskiem, ne pie veikala. Līdz pusdienlaikam parādījās baumas. Kāds teica, ka redzējis viņu kasāmies pie tantes Vaļas durvīm. Kāds – ka dzirdējis viņa skaļu ņaudēšanu jau no paša rīta. Neviens tam nepievērsa uzmanību. Kaķis un kaķis, nu un tad. Vakarā Ķepa joprojām sēdēja pie viņas durvīm. Ņaudēja, kasījās, nekur negāja.
Kaimiņiene no augšas, jauna sieviete ar bērnu, devās lejā – viņai apnika klausīties šo koncertu. Piegāja, pieklauvēja. Klusums. Kaķis paskatījās uz viņu – acis , it kā lūdzot. Viņa piezvanīja pie durvīm. Klusums. Aicināja santehniķi, atvēra ar rezerves atslēgu. Baba Vaļa bija nokritusi un neatbildēja.
Ķepa iespiedās stūrī, bet neaizskrēja. Viss notika ātri, viņu aizveda. Viss beidzās labi, jo laikus aizveda. Ja būtu pagulējusi vēl pāris stundas… Pēc divām nedēļām viņa atgriezās mājās. Ar spieķi, mazliet lēnāk, mazliet klusāk. Un pirmais, ko pajautāja kaimiņam:
— Bet Ķepa? Kur viņš?
Viņš, starp citu, visu šo laiku nekur nebija pazudis. Viņu piebaroja, viņš gulēja kāpņutelpā. Gulēja uz veca paklājiņa pie viņas durvīm, it kā justos atbildīgs par notiekošo. Kad viņa uzkāpa pa kāpnēm un atvēra durvis – viņš iegāja, it kā tur vienmēr būtu dzīvojis. Un vairs neaizgāja.
Kopš tā laika viņi dzīvo kopā. Viņai tagad ir divi atbalsti – vienas iepakojumā, otras – murrājošs. Veikalā tādu palīdzību nepārdod, bet palīdz vislabāk. Reizēm viņu redz uz soliņa pie kāpņutelpas. Viņa sēž ar Ķepu klēpī, glāsta viņu un klusi saka:
— Redzi, un pēc tam netici brīnumiem. Lai gan kāds tas brīnums? Vienkārši kaķis – gudrs, labs. Kā cilvēki. Tikai godīgāks. Bet garām iet garāmgājēji. Kāds pasmaida. Kāds pamāj ar roku. Kāds aiziet tālāk, neko nemanīdams.
Bet, ja ieskatās, babai Vaļai sejā vienmēr ir miers. It kā viņa tagad pavisam droši zinātu: pat ja esi viena, pat ja vairs neesi jauna, pat ja šķiet, ka nevienam neesi vajadzīga – var atnākt kāds Ķepa. Vai vienkārši kāds, kas neļaus tev pavisam pazust.
