Kaķis no Centrāltirgus katru dienu gāja vecmāmiņai līdzi un kādu dienu tas viņu izglāba

Kaimiņiene no augšas, jauna sieviete ar bērnu, devās lejā – viņai apnika klausīties šo koncertu. Piegāja, pieklauvēja. Klusums. Kaķis paskatījās uz viņu – acis , it kā lūdzot. Viņa piezvanīja pie durvīm. Klusums. Aicināja santehniķi, atvēra ar rezerves atslēgu. Baba Vaļa bija nokritusi un neatbildēja.

Ķepa iespiedās stūrī, bet neaizskrēja. Viss notika ātri, viņu aizveda. Viss beidzās labi, jo laikus aizveda. Ja būtu pagulējusi vēl pāris stundas… Pēc divām nedēļām viņa atgriezās mājās. Ar spieķi, mazliet lēnāk, mazliet klusāk. Un pirmais, ko pajautāja kaimiņam:

— Bet Ķepa? Kur viņš?

Lasi vēl: Rīgā pamanīju kādu vecu sievieti, kas katru dienu iekāpa autobusā, bet visu dienu neizkāpa. Tad es pajautāju kādēļ tā

Viņš, starp citu, visu šo laiku nekur nebija pazudis. Viņu piebaroja, viņš gulēja kāpņutelpā. Gulēja uz veca paklājiņa pie viņas durvīm, it kā justos atbildīgs par notiekošo. Kad viņa uzkāpa pa kāpnēm un atvēra durvis – viņš iegāja, it kā tur vienmēr būtu dzīvojis. Un vairs neaizgāja.

Kopš tā laika viņi dzīvo kopā. Viņai tagad ir divi atbalsti – vienas iepakojumā, otras – murrājošs. Veikalā tādu palīdzību nepārdod, bet palīdz vislabāk. Reizēm viņu redz uz soliņa pie kāpņutelpas. Viņa sēž ar Ķepu klēpī, glāsta viņu un klusi saka:

— Redzi, un pēc tam netici brīnumiem. Lai gan kāds tas brīnums? Vienkārši kaķis – gudrs, labs. Kā cilvēki. Tikai godīgāks. Bet garām iet garāmgājēji. Kāds pasmaida. Kāds pamāj ar roku. Kāds aiziet tālāk, neko nemanīdams.

Bet, ja ieskatās, babai Vaļai sejā vienmēr ir miers. It kā viņa tagad pavisam droši zinātu: pat ja esi viena, pat ja vairs neesi jauna, pat ja šķiet, ka nevienam neesi vajadzīga – var atnākt kāds Ķepa. Vai vienkārši kāds, kas neļaus tev pavisam pazust.