Kādu rītu Baiba aizkavējās pie loga un pamanīja pagalmā svešu kaķi
Viņš sēdēja uz sētas netālu no slēptā “kaķu” stūrīša, ar neviltotu interesi vērojot notiekošo. Un aizgāja tikai tad, kad Rūdis, pamanījis nekārtību, kārtīgi aprēja neaicināto viesi. Šī epizode izraisīja Baibai nepatīkamu trauksmi, kas viņu neatstāja visu dienu. Vakarā, apspriežot to ar Lieni, Baibu pēkšņi apspīdēja doma: mātes mīluļi ir sterilizēti — viņa pati uz to pastāvēja un palīdzēja vecajai sievietei ar braucieniem uz pilsētu, bet kas zina, kāda situācija ir kaimiņu kaķu saimniecībā?
Kaķene vēl pavisam nesen pati bija kaķēns, tikko atguvusies no pirmās grūtniecības, bet tagad blakus parādījies kavalieris. Viss varēja atkārtoties no jauna — tiklīdz kaķene nedaudz atgūs spēkus, un lūk, jau jauni kaķēni, jaunas rūpes, jauns pārbaudījums vēl nenostiprinātajam dzīvnieciņam. Sievietes apspriedās un pieņēma svarīgu lēmumu: sākt risināt briestošo problēmu tūlīt pat. Tas bija vienīgais glābiņš no virknes nelaimīgu un nevienam nevajadzīgu metienu.
Pārbaudījumi un mazas uzvaras. Ar Mārtiņa palīdzību kaķeni izdevās noķert un uzmanīgi nogādāt. Viss noritēja veiksmīgi, un sākās jauns, atbildīgs posms. Nolēma kaķeni iekārtot Lienes pieliekamajā. Šeit bija kluss, silts un droši. Šeit jaunā māte varētu atgūt spēkus, līdz būs iespējams noņemt apsēju un palaist māti atpakaļ pie bērniem. Un to bija divi. Mazie slēpās zem kaimiņu lieveņa un bez mātes bija pilnīgi bezpalīdzīgi — Baiba nevarēja pārstāt domāt par viņiem ne minūti.
Parunājusi ar Pētera sievu Lidiju un iedevusi tai slapjās barības paciņas kaķēniem, Baiba vienojās ar kaimiņieni par palīdzību mazuļu barošanā. Kaimiņiene pa to laiku no vienaldzīgas novērotājas pakāpeniski bija kļuvusi par palīgu. Vēl joprojām! Viņa, lai arī nedaudz, bet bija iesaistīta šī ciemata noslēpuma atrisināšanā, un visi notikumi risinājās praktiski viņas acu priekšā.
Tā nu, ietekmējoties no kaimiņu bažām par dzīvām būtnēm, pēc savas iniciatīvas sirmgalve kaķu ģimenei zem lieveņa iebāza vecu segu. Bet pie pirmā lietus aizklāja spraugas pūstošajos dēļos ar plēvi, kas noplēsta no vecās siltumnīcas: “Lai lietus viņiem nelīst virsū,” — viņa samulsusi stāstīja par savu darbību Baibai.
Kaķēni pa to laiku jau bija iznākuši no patvertnes un biedējoši neveikli skraidīja pa pagalmu, apgūstot jauno pasauli bez mātes. Tāpēc kaimiņienes palīdzība bija ļoti laikā. Plosoties starp darbu pilsētā un lauku rūpēm, vienā no atbraukšanas reizēm Baiba iegāja kaimiņu pagalmā, spēja sagaidīt un nofotografēt smukos kaķēnus, lai ievietotu vairākus sludinājumus “Facebook” grupās par saimnieku meklēšanu viņiem.
Gandrīz uzreiz uz sludinājumu atsauca kāda sieviete: gribēja paņemt vienu no kaķēniem. Taču, kad saimniece beidzot ieradās uz apskati, izrādījās: viņa ņem kaķēnu “bērnam rotaļām”. Turklāt sieviete precizēja, vai kaķēni noteikti ir veseli, jo pavisam nesen esot “likvidējusi” savu iepriekšējo kaķi, jo tas kaut kur bija “kaut ko saķēris”.. Baibu pārsteidza tāda bezrūpība. Viņa atteicās atdot kaķēnu un vēl ilgi nevarēja atgūties no šīs sarunas. Viņai tā bija vēl viena, ļoti personiska pieredze: izvēle starp vieglo un pareizo, starp vēlmi iekārtot mazuļus kaut vai pie jebkura — un atbildību par mazo radību dzīvībām.
Pēdējais lēmums
Vakarā viņas ilgi apspriedās ar veco māti. Sirds teica vienu: pēdējās vasaras dienās diez vai atradīsies kāds, kurš gribēs paņemt vienkāršus strīpainīšus — laukos arī savu tādu pietiek, cilvēkus biežāk piesaista šķirnes vai neparastie. Taču, skatoties uz atkal apvienoto saimi — kaķenei beidzot noņēma krekliņu, un viņa ar pilnu jaudu atguva nokavēto laiku ar bērniem, bez mitēšanās laizot mazuļus, — Liene padevās:
— Labi, Baiba, lai jau arī šie dzīvo pie manis. Ja pēkšņi gadīsies labas rokas — atdosim, bet kam pagadās nevajag. Lai aug.
Baiba atviegloti pasmaidīja:
— Nu, tad es, mamm, nodrošināšu viņus ar barību. Un atradīsim mājas, nesteidzoties, ja izdosies — tikai labās rokās!
Tā Lienes mājā kļuva desmit kaķu — vesela maza kaķu valstība. Taču vecās sievietes dvēselē bija apbrīnojami mierīgi un priecīgi: sirdsapziņa tīra, viss izdarīts pareizi, neviens netika apbižots vai aizmirsts! Dažreiz laime ir vienkāršos sīkumos. Izglābtā dzīvībā, mazās ikdienas rūpēs un patīkamā vakara nogurumā, kad skaties uz saviem aprūpējamajiem, un sirdī izplatās tīrs, gaišs miers!
