Divus gadus dzīvoju pie meitas Anglijā, palīdzēju mazos pieskatīt. Atgriezos Latvijā un atklāju, ka otra meita ar znotu brīnumus taisa
Ieva stāvēja pie vārtiņiem un skatījās uz savu vasarnīcu. Uz lievenī sēdēja nepazīstama sieviete ar kafijas tasi. Blakus skraidīja divi bērni. Vīrietis iekūra grilu…
— Labdien, — uzmanīgi teica Ieva. — Kas jūs esat?
Sieviete pagriezās, uzsmaidīja.
— Labdien. Mēs izīrējām šo mājiņu uz nedēļu.
Ieva sajuta, kā zeme zūd zem kājām.
— Izīrējāt? No kā?
— Nu, pēc sludinājuma. Tur bija rakstīts, ka saimnieks izīrē.
Sieviete izvilka telefonu, parādīja. Ieva ieraudzīja savas vasarnīcas fotogrāfijas, tekstu: “Mājīga mājiņa ar pirti un grila zonu ekoloģiski tīrā rajonā.”
— Tā ir mana vasarnīca, — klusi noteica viņa.
Īrnieki saskatījās.
— Bet mēs samaksājām.
Ieva apsēdās uz soliņa. Viņa piezvanīja znotam.
— Jāni, kas notiek? Tu izīrē mūsu vasarnīcu?
Znota balss bija mierīga, pārliecināta.
— Ieva, tā neuztraucieties. Es visu savedu kārtībā pēc katras iebraukšanas. Jūs taču pati teicāt — izmantojiet. Tāpēc es atradu veidu, kā māja nestāvētu dīkā, bet vēl arī ienestu nelielu peļņu.
— Jāni, tās ir mūsu mājas. Mūsu vasarnīca. Tev nebija tiesību to izīrēt bez atļaujas.
— Ieva, kāpēc jūs tā asi reaģējat? Vasarnīca jau tāpat stāvēja tukša. Bet tagad vismaz nes labumu.
Sieviete nolika klausuli. Viņa piezvanīja vīram.
— Valdi, brauc steidzami. Znots izīrē mūsu vasarnīcu.
Valdis atbrauca pēc stundas. Viņi kopā palūdza nepazīstamo ģimeni atbrīvot māju. Tie sašutumu, bet galu galā aizbrauca, saņemot atpakaļ savu īres naudu. Laulātie apsēdās uz verandas. Klusēja.
— Kā viņš uzdrošinājās? — beidzot teica Valdis. — Mēs uzticējām viņam atslēgas. Lūdzām pieskatīt. Bet viņš te uzsāka biznesu.
Ieva atcerējās, kā pirms diviem gadiem viņi ar vīru nolēma, ka vasarnīcai nevajadzētu stāvēt tukšai. Abi prom Anglijā. Tāpēc piedāvāja meitai un znotam: izmantojiet, atpūtieties, tikai pieskatiet māju. Jānis ar Elīnu priecājās. Paņēma atslēgas. Pirmo mēnesi brauca uz nedēļas nogalēm. Pēc tam kaut kā retāk. Bet šogad kaimiņi sāka zvanīt.
— Ieva, jums tur kaut kādi cilvēki trokšņo.
— Valdi, jūsu vasarnīcā atkal svešas mašīnas.
Pensionāri domāja, ka tie ir znota draugi. Neiedeva tam nozīmi. Bet izrādījās, ka Jānis vienkārši izīrē vasarnīcu caur internetu. Vakarā atbrauca meita. Elīna izskatījās vainīga.
— Mamm, tēt, piedodiet. Es nezināju, ka Jānis tā dara.
— Kā nezināji? — Ieva paskatījās uz viņu. — Tu taču esi sieva. Jūs dzīvojat kopā.
— Viņš neteica. Tikai teica, ka reizēm draugus atved.
Valdis pakratīja galvu.
— Draugus. Labi draugi.
— Tēt, viņš gribēja kā labāk. Mēs īrējam dzīvokli, visam nepietiek. Viņš nolēma, ka, tā kā vasarnīca stāv tukša, var nedaudz piepelnīties.
— Piepelnīties uz mūsu īpašuma, — skarbi teica Valdis. — Bez jautāšanas. Bez atļaujas.
— Bet jūs taču paši teicāt, lai mēs izmantojam.
— Izmantojam sev, — sašutusi bija Ieva. — Nevis izīrējam svešiem cilvēkiem.
Anna domāja, ka precas ar parastu šoferi, bet laika gaitā atklājās, ka viņš ir pavisam kas cits
— Es ar viņu parunāšu.
Pēc divām dienām atbrauca Jānis. Pārliecināts, mierīgs. Apsēdās pie galda pretī sievastēvam un sievasmātei.
— Ieva, Valdi, lai paliek bez emocijām. Es tiešām izīrēju vasarnīcu. Bet es taču par to rūpējos. Laboju, tīrīju, sekoju kārtībai.
— Uz mūsu rēķina tu pelnīji, — teica Valdis.
—Uz jūsu rēķina? — Jānis pasmīnēja. — Vasarnīca stāvēja tukša. Nekādu labumu nenes. Bet es atradu veidu, kā tā nesabrūk un vēl dod peļņu.
— Peļņu tev, — precizēja Ieva.
— Nu, bet kam tad vēl? Es strādāju, izvietoju sludinājumus, sagaidīju cilvēkus, tīrīju pēc viņiem. Tas ir mans darbs.
Valdis piecēlās.
— Jāni, tu izmantoji mūsu īpašumu bez atļaujas. Tas ir nelikumīgi.
Znots paraustīja plecus.
— Nelikumīgi? Jūs taču paši iedevāt atslēgas. Teicāt: izmantojiet. Es arī izmantoju.
— Sev izmanto, nevis peļņai, — sadusmojās sievastēvs.
— A kāda ir atšķirība? Vasarnīca jau tāpat stāvēja tukša.
Ieva nevarēja klusēt.
— Atšķirība ir tajā, ka tā ir mūsu privātā telpa. Mēs to veidojām trīsdesmit gadus. Stādījām kokus, būvējām māju, iekārtojām zemes pagalmu. Bet tu to pārvērti par viesnīcu.
— Atgriez atslēgas. Nekavējoties, — Valdis savilka uzacis.
Znots piecēlās.
— Labi. Tikai ņemiet vērā, tas, ko es nopelnīju ar šo vasarnīcu, ir mans.
— Tavs? — neticēja Ieva. — Tu izmantoji mūsu vasarnīcu un uzskati naudu par savu?
— Es ieguldīju darbu. Reklamēju, tīrīju, satiku viesus. Tas ir mans darbs.
Skaistās sīpolu ūdensrozes – noderēs gan kā dekors, gan kā izcili garda uzkoda
Valdis pienāca znotam klāt.
— Jāni, atdod atslēgas un brauc prom. Un naudu atgriez.
— Nevienu centu neatgriezīšu, — mierīgi teica tas. — Tā ir mana peļņa.
Viņš uzlika atslēgas uz galda un aizgāja. Ieva ar Valdi palika divatā.
— Ko tagad? — jautāja sieviete.
— Nezinu, — vīrs apsēdās uz krēsla.
Meita zvanīja katru dienu. Mēģināja attaisnot vīru.
— Mamm, viņš negribēja jūs apvainot. Viņš vienkārši ir praktisks. Domāja, ka palīdz mums visiem.
— Palīdz sev, — atbildēja Ieva. — Uz mūsu rēķina.
— Mamm, nu viņš taču neko sliktu neizdarīja. Viņš rūpējās par vasarnīcu.
— Elīna, viņš pārvērta mūsu māju par biznesu. Bez jautāšanas.
Meita apklusa. Pēc nedēļas Valdis atrada internetā sludinājumu. Jānis atkal bija ievietojis viņu vasarnīcas foto. Tiesa, tagad zem cita vārda.
— Skaties, — viņš parādīja sievai. — Viņš atkal īrē.
— Kā? Viņam taču nav atslēgu.
— Droši vien uztaisīja kopijas.
Ieva satvēra telefonu, piezvanīja znotam.
— Jāni, tu atkal izīrē mūsu vasarnīcu?
— Nē, — mierīgi atbildēja viņš. — Man nav atslēgu.
— Bet internetā karājas sludinājums.
— Tas ir vecs. Es aizmirsu noņemt.
Sieviete neticēja. Nākamajā dienā viņi ar vīru atbrauca uz vasarnīcu. Iekšā nesen acīmredzami kāds bija dzīvojis. Valdis nomainīja slēdzenes. Uzstādīja kameras. Attiecības ar znotu un meitu izjuka pavisam. Elīna mēģināja visus salabināt, bet neveiksmīgi. Jānis uzskatīja sevi par taisnīgu. Ieva un Valdis jutās nodoti.
Kādu vakaru meita atbrauca viena.
— Mamm, tēt, es aizgāju.
Vecāki saskatījās.
— Dēļ vasarnīcas?
— Ne tikai.
Ieva apskāva meitu.
— Piedod mums. Mēs negribējām.
— Jūs neko neizdarījāt. Viņš pats. Ar savu alkatību un nesaprašanu.
Vasarnīca vairs netika izīrēta. Ieva un Valdis brauca uz turieni katru nedēļu. Sēdēja uz verandas, dzēra tēju. Skatījās uz dārzu, ko stādīja trīsdesmit gadus.
— Zini, — reiz teica Ieva, — es agrāk domāju, ka vasarnīca ir tikai māja. Bet izrādījās, tas ir daļa no mums. Mūsu atmiņas, mūsu dzīve.
Valdis pamāja.
— Un labi, ka mēs to laikus sapratām.
“Es domāju, ka tas bija lācis…”: Rēzeknes novadā nakts vidū norisinās baisi notikumi
Elīna pārcēlās atpakaļ pie vecākiem. Palīdzēja viņiem vasarnīcā, stādīja puķes, krāsoja žogu. Reiz, rokot dobi, viņa atrada vecu bērnu lāpstiņu.
— Mamm, skaties. Mana taču.
Ieva paņēma lāpstiņu rokās.
— Atceries, kā tu piecos gados te rakņājies? Meklēji dārgumus.
— Atradu trīs sliekas un sarūsējušu pogu, — iesmējās meita.
Bet pēc gada notika negaidīts. Kaimiņi pie vasarnīcas, vecs pāris, nolēma pārdot savu zemes gabalu. Piedāvāja Ievai un Valdim pirmajiem.
— Vecums jau. Bet jums, varbūt, noderēs. Paplašināsiet pagalmu.
Valdis aizdomājās.
— Zini ko, — teica Ieva vīram. — Pērkam.
— Bet mums nav brīvas naudas.
— Ņemsim kredītā. Es vēl strādāju. Tu arī. Tiksim galā.
Viņi nopirka kaimiņu zemes gabalu. Apvienoja to ar savējo. Tagad viņiem bija liela teritorija. Elīna iestādīja tur ābeles un ķiršus.
— Pēc desmit gadiem te būs vesels dārzs, — sapņaini teica viņa.
— Pēc desmit gadiem mazbērni zem šiem kokiem skraidīs, — piebilda Ieva.
Valdis klusējot ēvelēja soliņu. Jaunu, stipru. Tiem pašiem mazbērniem, kuru vēl nebija.
Kādu vakaru uz vasarnīcu atbrauca nepazīstams vīrietis…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
