Iepazīstināja sevi kā kaimiņu no blakus īpašuma.
— Labvakar. Mani sauc Kārlis.
— Labdien, — Ieva pasniedza roku. — Priecājamies iepazīties.
— Es te nesen nopirku vasarnīcu. Domāju izīrēt. Bet pēc tam sapratu, ka šī vieta nav biznesam. Tā ir vieta dvēselei.
Ieva pasmaidīja.
— Pareizi saprati, — teica Valdis.
Viņi izdzēra tēju četratā. Ierunājās. Izrādījās, Kārlim ir trīsdesmit pieci gadi. Viņš ir programmētājs, strādā attālināti.
— Apnika sēdēt četrās sienās, — skaidroja viņš. — Gribas gaisu, zemi zem kājām.
Elīna klausījās un māja. Saprata. Viņa arī bija nogurusi no pilsētas kņadas.
— Un jūs viena dzīvojat? — jautāja Kārlis.
— Pagaidām viena.
Vīrietis paklusēja.
— Saprotu. Es arī pirms gada. Grūti bija.
Viņi saskatījās. Gaisā pavīdēja sapratne. Abi bija izgājuši cauri vienam un tam pašam. Kārlis sāka braukt uz vasarnīcu katru nedēļas nogali. Palīdzēja Valdim ar žogu, nēsāja baļķus, laboja vārtiņus. Elīna cienāja viņu ar tēju ar pašas gatavotu ievārījumu.
— Cik garšīgs, — teica viņš. — Pats tādu nekad neuztaisīšu.
— Iemācīšu, — smaidīja sieviete.
Pēc mēneša viņi sāka kopā staigāt pa mežu. Lasīja sēnes, runāja par dzīvi. Kārlis stāstīja par darbu, Elīna — par saviem sapņiem.
— Gribu šeit ierīkot dārzu, — sapņaini teica viņa. — Iestādīt tomātus, gurķus. Lai viss savs būtu.
— Palīdzēšu, — apsolīja viņš.
Ieva ar Valdi vēroja viņus un saskatījās. Netika teikts nekas skaļi, bet abi redzēja, kā mainās meita. Kā viņa atkal smaida, kā acis iemirdzas.
Rudenī Kārlis uzaicināja Elīnu uz kino. Pēc tam uz kafejnīcu. Pēc tam uz koncertu. Viņi sāka tikties oficiāli.
— Mamm, esmu laimīga, — atzinās meita reiz. — Kārlis ir pavisam cits. Labs, uzmanīgs. Neskaita katru centu.
— Esmu tik priecīga par tevi, meitiņ, — Ieva viņu apskāva.
Ziemā Kārlis bildināja. Tieši vasarnīcā. Elīna teica “jā”. Kāzas nosvinēja pieticīgi. Tikai tuvākie. Tajā pašā vasarnīcā, kur viņi iepazinās. Ieva uzklāja galdu uz verandas, Valdis uzcēla lapeni viesiem.
— Kāds skaistums, — teica viesi. — Cik mājīgi.
Bet pēc gada Elīnai un Kārlim piedzima meitiņa. Nosauca par Līgu. Sāka celt lielu māju blakus vasarnīcai, nesteidzīgi, no brīvajiem līdzekļiem. Ieva sēdēja uz verandas, šūpoja mazmeitu rokās un raudāja aiz laimes.
— Valdi, skaties. Mūsu Līdziņa.
Valdis stāvēja blakus, skatījās uz mazmeitu.
— Lūk, loks ir noslēdzies. Domājām, pēc tās vēstures ar Jāni viss sabruks. Bet notika pretēji.
— Notika, — pamāja Ieva. — Tāpēc, ka mēs nepadomājām. Aizstāvējām vasarnīcu. Un meita satika šeit savu laimi.
Tagad katru nedēļas nogali abas ģimenes pulcējās kopā. Cepa gaļu uz grila, stādīja puķes, spēlējās ar Līgu.
— Skaties, Līdziņ, šī ir ābele, — rādīja Elīna meitiņai. — Kad tu izaugsi, tā būs liela, liela. Un āboli būs sarkani.
Meitene stiepās pie koka ar rociņām, smējās. Valdis ēvelēja jaunu soliņu. Mazmeitiņai. Kad viņa paaugsies, sēdēs šeit, lasīs grāmatas.
— Zini, — viņš teica sievai, — a ar tad, ja nebūtu tās vēstures ar Jāni, mēs nebūtu nopirkuši kaimiņu zemes gabalu. Un Kārlis nebūtu kļuvis par mūsu kaimiņu. Un Elīna ar viņu nebūtu iepazinusies.
Ieva pasmaidīja.
— Sanāk, Jānis mums palīdzēja. Dīvainā veidā, bet palīdzēja.
Viņi iesmējās. Bet zemes gabalā auga ābeles. Jaunas, zaļas, stiepās pret sauli. Pēc desmit gadiem tās kļūs lielas. Līga skraidīs zem tām, vāks ābolus. Varbūt viņai parādīsies brāļi un māsas. Un vasarnīca, kuru gandrīz pārvērta par biznesu, paliks tas, kam tai jābūt. Vieta, kur pulcējas ģimene. Kur dzimst laime. Kur paaudzes nomaina viena otru, bet mīlestība un siltums paliek uz visiem laikiem.
Ieva paskatījās uz vīru, uz meitu ar znotu, uz mazmeitu. Un saprata, ka loks tiešām ir noslēdzies. Labā nozīmē. Dzīve turpinās. Un viņu vasarnīca būs lieciniece vēl daudziem priecīgiem notikumiem.
